Uzmaucu savus kaujas mokasīnus, paņēmu tomahauku (telefonu) un metos spiest pa pogām.
Šorīt esmu teikusi: "Labrīt, šeit jums zvana no adreses tādas un šitādas, iestādes (mūsu iestādes oficiālais nosaukums sastāv no deviņiem vārdiem, ko var nosīsināt arī līdz sešiem, tāpēc šeit es ievelku elpu) Tādas un Šitādas Šitāda un Tāda pakļautībā un Cariskajā Labvēlībā, gribēju zināt, kāpēc mums šonedēļ pastu liek uz pastkastes?" vismaz sešas reizes.
Esmu noklausījusies piecus "tas uz mums neattiecas!" ļoti dažādās intonācijas - no līksmām un atvieglotām līdz drūmi draudīgām.
Un vienu: "ak, vai, šoferītis pazaudēja jūsu kastes atslēgu, bet tagad jau viss būs kārtībā".