Vispār, lai gan es uzvedos kā antisociāls irsis, pat uz missed apsveikuma zvaniem vairs neaztvanu, par kaut kādām svinībām vispār nerunājot, man tomēr personiski liekas, ka 27 ir ļoti nozīmīgs vecums. Tāds smuks cipars, un, man šķiet, īsti piemērots tam, lai kļūtu maķenīt pieaugušākai.
Te laikam jābilst daži vārdi par vienu no manām fobijām - bailēm nekad nepieaugt. Tie, kas apgalvo, ka negribot pieaugt, man vienmēr atgādina tikai citātu no viena Selidžera stāsta: "Man žēl to teikt, bet vairums no šiem jaukajiem zēniem nekad nepieaug. Tikai novecos".
Man ir bail tikai novecot nepieaugot, man tas liktos milzīgs zaudējums.
Un kapēc tieši 27? Droši vien tāpēc, ka tik gadu bija manai mammai, kad piedzimu es. Man tādu plānu nav, bet ir sajūta, ka ir dažas lietas dzīvē, kas jāmaina.
Tiesa, jo vairāk dzīvoju kā 27 gadus veca, jo vairāk saprotu, ka varbūt ne tikai dažas.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |