Vakarvakarā īzdzēru kādu litru kokakolas un noskatījos "Mamma mia". Kompānija bija ļoti piemērota (filma ir kā radīta māmiņām un meitiņām, kas vēlas apmeklē kino ģimeniskā sirsnībā), dažas vietas - pat visai aizkustinošas, dziedāja visi smuki, neviens varonis uz nerviem nekrita, daudzi joki bija smieklīgi (piemēram, ko vērti ir 50 muskuļaini jaunieši, kas dejo pludmalē pleznās). Pats smieklīgākais, protams, bija tulkojums (pamanījām to mirklī, kad "fuck it" tika iztulkots kā "bitīt matos!", bet dziesmu tekstu tulkojumi bija pavisam... emmm, konģeniāli.).
A, un šorīt beidzot mūsmājām ir pieslēgta apkure. Alelūja!
Beidzamajā laikā Dārgais aizrāvies, apdāvinot mani ar apdrukātiem krekliņiem. Arī šodien man mugurā ir viens tāds, uz pelēka auduma uzdrukāts melni-zilgans rokoko stila kaķis kleitā un špicainā cepurītē. Par kaķa plēsīgajiem nolūkiem signalizē pelīte, kas sažņaugta nagainajā ķepiņā.
Bet nupat konstatēju, ka, ja uzvelku pa virsu žaketi, no kaķa ir redzamas tikai un vienīgi acis. Naltas acis. Ķiķinādama iztēlojos, ka tagad varu lūkoties pasaulē ar diviem pāriem bargu acu.
Ja man būtu jāiebaksta ar pirkstu pasaules kinozvaigžņu debesīs un jāizvēlās viena kinozvaigzne, kas man patīk vislabāk, kas man šķiet vistuvākā, tā būtu Džodija Fostere.
Lai gan mana frizierīte sensenos laikos, balinot mani platīnblondu, saukāja mani par savu "Merilinu Monro".
Bet galu galā, arī Merilina M. (kas man arī ļoti patīk) sapņoja būt būt Greisu Kelliju.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |