Šorīt braucu autobusā kopā ar kādu ļoti jocīgu pilsoni. To, ka viņš ir diezgan jocīgs, sapratu, tikko kā viņu ieraudzīju - viņš stāvēja pieturā, pirkstu izstiepis, un kaut ko dusmīgi runāja, bet paskatoties izstieptā pirksta virzienā, kļuva redzamas tikai saplēstas avīzes. Nolasījis nelielu, emocionālu lekciju makalatūras čupai, viņš iekāpa autobusā, un sāka rībināt ar kājām. Pēc tam viņš šķiet, runāja pa mobilo telefonu, tādā lauzītā krievu valodā, stāstīja, ka esot briesmīgā korķī. Un tad viņš nolika telefonu, un no visa spēka sāka ar dūrēm rībināt pa durvīm.
- Atveriet, atveriet!!! - viņš kliedza necilvēcīgā balsī. - Man ir slikti ar sirdi, atveriet, man pārplīsīs galva!!!
Viņš bija nobraucis precīzi 50 metrus. Visi sāka staipīt kaklus, es arī.
Vadītājs, diez zin kādēļ, ne par ko negribēja šķirties no enerģiskā pasažiera, un durvis atvērt atteicās. Pasažieris ārdījās, bļāva un klapējās uz visām pusēm. Viņš grib izkāpt, un tūlīt pat, citādāk viņš nomirs, un beigas būs! Pārējie pasažieri piekrita šim viedoklim, skaļāk vai klusāk paužot pārliecību, ka pasažierim derētu izkāpt ārā paelpot svaigu gaisu tūdaļ pat.
Visbeidzot vadītājs atvēra durvis, un pasažieris aizgāja, nemaz neizskatoties pēc nāvinieka. Pavisam parasts jauneklis melnā ādas jakā.
- Vot tev "Nobildē iecietību", - es, nabaga MTV izskalotā smadzene, nodomāju.
Starp cit, vakar mūsmājās raustījās elektrība. Es centos aizmigt (neveiksmīgi), Dārgais vačoja TV kaut kādu sviestu par kibercilvēkiem (kam tur ko nogrieza, kam tur ko piešuva, ielika mākslīgo sirdi, uzaudzēja ausi uz rokas un tādā stilā. Briesmīgi pretīgi, manuprāt). Gulēju un pukojos, līdz TV noraustījās un pazuda. Sajutos stipri atvieglota, pat sāku fantazēt, ka varbūt man ir kādas psihoemocionālās spējas, un es varu izspert korķus, ja stipri sakoncentrējos, lai gan mazliet bija žēl ledusskapja, bet mans prieks ilga pāris sekundes - TV atkal ieslēdzās, turklāt ieslēdzās arī printeris (ļoti lietderīgi. Printerim kārtridžs ir izbeidzies pirms pāris gadiem). Vēlāk tas atkārtojās vēl vairākas reizes. Beidzamajā Dārgais izlīda no gultas, aizgāja līdz logam un varen apmierināts paziņoja, ka tumšs esot viss kvartāls.
Manuprāt, mani piektdienas vakara pirkumi ir vienkārši konceptuāli - tumši zilajā "Maximas" (ak, nesodiet mani nu pārāk bargi, saprāta brāļi, tas vienkārši ir tuvākais veikals, bet ārā ir auksts, slapjš un nepatīkams) iepirkumu groziņā gulēja pudele šņabja un lielā paka ar papīra mutautiņiem.
Vārdu sakot, šī vakara plāns - plītēt un raudāt!
Pārlūkoju iepirkumu groza saturu vēlreiz un nolēmu, ka nekas tik jauki nepapildinās kompozīciju kā kaķu barība. Jā, es plītēšu, skatīšos, "Tjūdorus", piemēram, kā mērglis Henrijs VIII krāpj nabaga burvīgo Annu (kā man tā sieviete patīk!), un raudāšu, bet kaķis tikmēr tipiskā vīrieša cietsirdībā loksēs iekšā kārumus un jutīsies laimīgs kā tramvajs.
Tā lūk, lomas ir sadalītas. Priekškars var pacelties.
"Vispār tās skolmeistariene tikai iztaisās par tādu svēto. Patiesībai viņai ir tāds rakstus ka tik tupi un turies".
- Neprāta Cena
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |