Ja man būtu cepums, es to izsniegtu katrai sievietei, kas man izskaidro, kāpēc viņu tik ļoti kaitina citu apmierinātība ar savu dzīvi (vai, piemēram, seksu vai izskatu vai prāta spējām vai drēbēm vai apsaules uzbūvi). Man nāk prātā tikai "tāpēc, ka viņa nav apmierināta".
Tā kā cepumu man nav, pasākums atceļas.
Ja man vajag nokļūt Mārupē (pagastmājā) no Rīgas centra, ar ko man jābrauc? Un cik daudz laika tas prasīs?
Ejot uz veikalu, manu uzmanību piesaista blīkšķis. Blīkšķis ir pietiekami iespaidīgs, lai izlauztos pat cauri pleijera raidītajiem mūzikas viļņiem.
Paceļu acis, un ko es redzu - mazu, blondu enģelīti ar koku rokā, kas metodiski bliež ārā vides reklāmas stiklu. Pareizāk sakot, stikla paliekas ap pašu rāmi, viss pārējai jau spīguļo zemē. Eņģelītim nav vairāk par gadiem sešiem, skatiens - pilnīgi nešpetns.
Manī pamostas latvietis - pamācītājs. Vajag iet un pateikt, lai tā nedara. Ka tas ir slikti. Ka tas ir bīstami - eņģelītim un apkārtējiem! Bet tūlīt pat iekšējais latvietis-pamācītājs pagriežas uz otriem sāniem un liekas atkal snaust. Stikls šā vai tā jau ir izsists. Bet man negribas turpināt ceļu ar koku acī.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |