![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
04:14 pm
Ejot uz veikalu, manu uzmanību piesaista blīkšķis. Blīkšķis ir pietiekami iespaidīgs, lai izlauztos pat cauri pleijera raidītajiem mūzikas viļņiem.
Paceļu acis, un ko es redzu - mazu, blondu enģelīti ar koku rokā, kas metodiski bliež ārā vides reklāmas stiklu. Pareizāk sakot, stikla paliekas ap pašu rāmi, viss pārējai jau spīguļo zemē. Eņģelītim nav vairāk par gadiem sešiem, skatiens - pilnīgi nešpetns.
Manī pamostas latvietis - pamācītājs. Vajag iet un pateikt, lai tā nedara. Ka tas ir slikti. Ka tas ir bīstami - eņģelītim un apkārtējiem! Bet tūlīt pat iekšējais latvietis-pamācītājs pagriežas uz otriem sāniem un liekas atkal snaust. Stikls šā vai tā jau ir izsists. Bet man negribas turpināt ceļu ar koku acī.