Bet no rīta, autobusā kratoties uz darbu, izklaidējos, izdomājot citu pasažieru un garāmgājēju biogrāfijas. No kurienes viņi nāk, kur dodas, ar ko kopā dzīvo un ar ko nodarbojas. Piemēram, stāv pieturā tāda veca, paresna tantīte zilā mētelī ar rozēm izrakstītu lietussargu rokā, un brīdī kad viņa atver savu lietussargu un izpleš rozes pieturā, es pavisam skaidri varu iztēloties, kā viņa runā, kā staigā, kur staigā un ko domā.
Bet pretim man sēž brīnišķīgi skaista, jauna, blonda būtne, es paskatos uz viņu - un neko neiztēlojos. Ko vispār var domāt tāds cilvēks? Nav ne jausmas. Ar visādiem vecīšiem un dīvaiņiem es identificējos daudz vieglāk. Nezinu, kāpēc. Uz brīdi man sāk likties, ka skaistums ir kā bruņas - tas noslēdz visus tos, avotus, vai, pa kuriem normālos apstākļos izplūstu kāds stāsts vai kāda versija.
Tomēr šī teorija mani briesmīgi apbēdināja, un es turpināju slepus šķielēt uz blondo, līdz neizdomāju visumā pavisam pieklājīgu un ticamu biogrāfiju.
Es lamājos, jo man negribas strīdēties. Tāpēc reizēm mans lamuvārdu krājums aug proporcionāli manam miermīlīgumam. Tas, protams, noved zināmā sašķeltībā un izmisumā, bet kam tagad viegli.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |