Ar ieslēgtu matu pannu var dabūt ievērojami taisnākus matus nekā ar izslēgtu.
Esmu bižu klasiķis, yo, nigga!
Mani pirms gada publicētie puksti* joprojām nav zaudējuši savu aktualitāti un tiek cītīgi, lai gan diezgan izkropļoti citēti** (es rakstīju "puse nelaimju manā dzīvē pēdējos gados", nevis "visas nelaimes"). Bet nu laikam es gribu par daudz. Bez tautas izpratnes, galu galā, var iztikt, galvenais ir tautas nevīstošā mīlestība, bez šaubām, un par tās trūkumu es nekad neesmu sūdzējusies.
Aij, taisni nezinu, smieties vai raudāt. Droši vien ij to, ij to.
*http://klab.lv/users/shelly/604792.htm
**http://klab.lv/users/pata/209696.html?r
//komentāru nebūs. Stārus nekomentē.
"Un kā man gribas visu mācēt un visu zināt! Bet diemžēl mana labklājība ir atkarīga no daudziem kompetentiem augstāko spēku pārstāvjiem. Vakar atkal nācās izsaukt santehniķi. "Jūsu klozetpodam ir negabarīta plombīrs," viņš teica. Nesaprotu, nespēju aptvert, kas tas tāds par brilē krēmu, grūžu rubli. Bet viņš, sāņus skatīdamies: "Un ekskluzīvā profundirācija. Veseli trīs trombi." Es sapratu tā, ka vajag vēl divus rubļus, un izrādījās, ka esmu sapratis pareizi, ar grūtībām, tomēr pareizi. Es ļoti gribu visu mācēt un visu zināt."
Vladimirs Levi. Saruna vēstulēs.
Vispār par Levi ir īpašs stāsts. Viņš ir viens no retajiem psihoterapeitiem- teorētiķiem, ko ir iespējams lasīt. Patiesībā viņš laikam ir vienīgais no visas psiho- brandžas, ko iespējams lasīt - vismaz manā skatījumā. Iespējams, tāpēc, ka viņš nav teorētiķis un psihoterpeita izglītības viņam vispār nav.
Tagad atvedu no vasarnīcas to pašu grāmatiņu, ko pusaudža gados biju nomīlējusi līdz pusizjukšanas stāvokli, lasu un joprojām jūsmoju. Protams, esmu kļuvusi krietni kritiskāka pret visu, ko viņš raksta. Es vairs neesmu tik viennozīmīgā sajūsmā par dalītā uztura teoriju. Mani nepārliecina argumenti, ka laikā, kad radās cilvēks, blakus beigtajām antilopēm nemētājās kūkas, lai gan es joprojām novērtēju šo metaforu. Un vispār nesaprotu, kāpēc tonusa celšanas nolūkos būtu jāaturas no dzimumdzīves (labi, labi, tavs tonuss moška tiešām uzlec debesīs, bet kāda depresija tikmēr piemeklē tavu dzīvebiedru?).
Protams, mūsdienās daudz kas izskatās citādāk. Piemēram, visi šie "ja gribi mīlēt, mīli pats", mūsdienās zināmi katram mārketinga iesācējam. Bet tolaik- astoņdesmito gadu PSRS - es pieņemu, tā bija revolūcija. Un tā bija revolūcija arī manās no mārketinga - un bieži vien arī no mīlestības - pavisam brīvajās smadzenēs.
Kā es vienmēr saku - iespējams, Levi teorijas nav patiesas. ļoti ticams. Pat ļoti ticams. Bet ja tās tādas būtu, pasaule būtu daudz labāka. Daudz, daudz labāka. Un tas nu ir kas tāds, ko es spēju teikt vien par reto dvēseļu mehānismu preperēšanas mēģinājumu.
Un galu galā, kā gan iespējams nemīlēt psihotereitu, kas savas teorijas ilustrē ar pastāstiem par izspiedējiem santehniķiem savā dzīvē?!? 20 gadu laikā vismaz situācijā ar klozetpodiem nav mainījies nekas, un tas vien iedveš paļāvību.
Ar Levi pamācību realizēšanu dzīvē man iet kā pa kalniem un kā pa lejām. Mājās es ēdu ļoti veselīgi (ja atskaita sadaļu par dalīto uzturu, to es vienkārši ignorēju). Darbā man ir ļoti daudz darba (sākunā uzrakstīju "darbā man ir ļoti daudz darva", bet tomēr saņēmos un izlaboju), un Levi izplīvo man no galvas nezināmā virzienā, un es apēdu divas porcijas saldējuma, kas palicis pāri no manas dzē dē, jo nav laika atiet no datora, un divus gabalus kūkas, jo kolēģim dzimšanas diena, un tikai pēc pāris stundām man ienāk prātā pārītis no tām izteikti tēlainajām metaforām, ar kādām mans rakstošais mīlulis apveltīja šāda veida produktus.
Visprātīgākais, ko es droši vien daru - uzreiz pēc darva (pardon, darba!) ieskrienu mājā, paglaudu un pabaroju kaķi, pārvelku botas un eju uz Daugavmalu. Ne jau skriet, pasarg Dievs. Skriešana tomēr varētu patiešām paliek pie padsmitnieku gadu aizrautībām. Es eju elpot. Levi uzskata, ka cilvēkam nedēļā vismaz 14 stundas jāelpo svaigs (NB - tieši svaigs!) gaiss, un Daugavmala ir visvairāk līdzīga laukiem, kuri tiek sevišķi propragandēti kvalitatīva svaiga gaisa uzņemšanai. Un tā nu es kādas četrdesmit miūtes eju un elpoju.
Nezinu, cik svaiga esmu kļuvusi, bet pasākums ir tiešām feins. Pie upes bariem vien pulcējas citi svaiga gaisa un vakara saules mīļotāji - jaunie vecāki ar ratiņiem un pavisam maziem bērniņiem, romantiski pārīši pirmajā randiņā, draudzenes, kas sit klaču, jaunieši, kas vienkārši deldē zoles, velosipēdisti un suņu saimnieki. Piemēram, kāda komanda ir pilnīgi neatvairāma - krievu pāris treniņtērpos ar trim vilku suņiem: lielu un paklausīgu māti, augumā tikai par kādu cm īsāku dēlu, kas saitē iesiets, apgūst atbildīgo labo manieru stundu, un pavisam mazu ķinķēziņu no suņa, kas steberē pakaļ jautrajam baram, bieži atpaliekot un veroties pasaulē absolūta izbrīna pilnām acīm. Vai komandas "Sēdi" laikā šis topošais Zvērkāvis piepeši sabrūk zemē un sāk tur vāļāties. Vardu sakot, šarms viņiem visiem spiežas laukā pa visām porām.
Kāds puišelis Daugavmalā šodien pat pajautāja man mana telefona numuru. Lai gan viņš acīmredzami bija teju vai divreiz jaunāks par mani, un pēc atraidījuma necenzēti nolāmājās, es nolēmu to uztvert kā komplimentu, ka manu gludināšana izdevusies uz goda.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |