Kādam kaķīpašniekam ir bijusi saskarsme ar dzīvnieku viesnīcām? Kāda pieredze?
Marta beigās gribam uz sešām dienām aizripināt uz Itāliju. Vakar vakarā, pirms aizmigšanas, pārdomāju, vai vēl kaut kas nav jānopērk, jāsarunā, jāsagatavo...
Ups, ir gan jāsakārto. Ir jāsakārto pats galvenais. Kur lai liek kaķi?
Atcerējos ļoti senu sarunu ar savu mammu. Biju ieminējusies, ka gribētu sunīti.
- Nu, priekš kam tev sunītis, - iebilda mamma. - Ja jūs gribēsiet kaut kur aizbraukt, teiksim, ar velosipēdiem kā pagājušajā vasarā, nebūs, kur likt. Ņemiet labāk kaķīti.
Jāsaka, mani viņas loģika pilnīgi satrieca.
- Un kur tad mēs liksim kaķīti, ja kaut kur aizbrauksim? Liksim būrī un sprādzēsim pie velo, vai? - es jautāju.
- Atdosiet man, - triumfējoši teica māte. - Man ļoti patīk kaķīši, - viņa kautrīgi piebilda.
Jāatzīst, mamma, kas dzīvo piecu minūšu attālumā un ļoti mīl kaķīšus bija būtisks pluss par labu kaķa iegādei. Taču šoreiz tas neiet cauri - mamma arī aizbrauc, gluži kā visa pārējā mana tuvākā rodņa. Vīra vecāki - izslēgts. Taismājās valda suns, taksis, kas nemīl kaķus, un lai gan lopiņš ir tiktāl nobarots, ka kļuvis tikpat plats cik garš un Dārgais izteica aizdomas, ka gadījumā, ja suns mēģināšot noķert mūsu sprauno kaķi, viņš vienkārši no neierastās pārpūles pārlūzīs uz pusēm, tas tomēr nav sevišķi nopietns risinājums.
Vēl kādi ierosinājumi un ieteikumi?
Sievietes ideālā svara formulu noteikti ir pavisam vienkārši. "tas atkarīgs, no kāda materiāla tu viņu grasies izgatavot" - kopīraits ![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
dienasgramata.
Laikam tas, ka es sēžu un smejos par to kā traka, ir tikai vēl viens mana vājprāta simptoms. Jātinās fiksi mājās, kamēr vēl saglabāju puslīdz cilvēcīgu seju.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |