Vakarvakars bija briesmīgi feins. Cherry on the top vienai nodzenātai ofisa žurkai.
Vienīgi mikriņa šoferis likās piedzēries. Tiešām, tā jau runā, ka mikriņu šoferi bieži neesot skaidrā, bet šis bija pirmais gadījums, kad tas bija tik uzkrītoši, ka pat es to pamanīju. Kamēr šoferis regulāri mēģināja iebraukt apmalēs vai ietriekties pakaļā kādam trolejbusam, es sakrustoju pirkstiņus un cerēju, ka doktors Hauss būs vienīgais mediķis, ko šovakar redzēšu. Un tā arī notika.
Nu jau pāris dienas man pa galvu rollējas Persil (labots: Bonux!) jasmīnu aromāta veļas pulvera reklāma. Reklāma vispār ir briesmīgi jauka, es smejos pilnā kaklā katru reizi, kad to redzu (laikam pārāk maz skatos TV): Kārļonkulis vienas zeķēs un džemperī ar jasmīnu zobos iedejo virtuvē, dziedot par mīlu, bet tur priekšā - ne tikai mīļotā mūza un dzīvesbiedre, bet arī sievas stīvā draudzene lielā platmalē. Kārļonkulis šausmās ieplēš acis, jasmīns izkrīt no zobiem, draudzene sēž stīva un cienīga, bet sieva izspiež tādu izbiedētu "hi-hi". Tieši ar to "hi-hi" es arī kaut kā stipri identificējos pēdējās dienās. "hi-hi". "Vai, mīļais, cik tev stulbi sanāca". Tikai manā gadījumā pats Kārļonkulis vēl nav sapratis, ka nonācis draudzenes priekšā vienās zeķēs... //Kārļonkulis ir metafora, nevis mans vīrs, mani attapīgie anonīmie draugi. Vēl viens "hi-hi", protams.
Divi jaunieši diskutē, kurš lielāks pohujists.
- Mani atlaida no darba. Man pohuj. Man nozaga mašīnu. Man pohuj. Nodega māja - man pohuj!
- Tas jau nekas. Vakar ienāku savas mājas kāpņu telpā, tur pāris skarbu džeku. Prasa: "Ti Sidorov?" Es saku: "Da". Nu, viņi mani arī atspārdīja.
-???
- A man pohuj, es neesmu Sidorovs...
- Ja es nonāktu debesīs, Nellij, es justos ārkārtīgi nožēlojami.
- Tāpēc, ka jūs neesat pelnījusi tur būt, - es atbildēju. - Visi grēcinieki debesīs jūtas nožēlojami.
Emīlija Brontē, Kalnu aukas
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |