Nevaru aprakstīt ne savas sliktākās (nekas nenāk prātā), ne labākās dāvanas (nāk prātā pārāk daudzas). Atceros savas pedagoģiskākās dāvanas.
Pirms gadiem desmit mans tēvs katros Ziemassvētkos apsveica bomžus. Nu, smalki izsakoties viņš brauca apdāvināt vīriešu patversmes iemītniekus, bet mēs viņus nekorekti saukājām par bomžiem. Pirms Ziemassvētkiem tēvs piešķīra mums ar māsu katrai divus latus un norīkoja pie dāvanu šķirošanas un pakošanas. Darbs nebija grūts, bet atbildīgs - no katra preču veida ņemam pa vienam, kad visi salasīti, liekam maisiņā, līmējam ciet, liekam pie sapakotajiem.
Joks bija tāds, ka dāvanu maisos bija ne tikai tādas neapšaubāmi derīgas lietas kā zeķes, cimdi, cigaretes, piparkūkas, mandarīni un sveces, bet arī katram tīra, neaizpildīta aploksne, kartiņa, pildspalva un marka vēstules sūtīšanai pa Latviju. Kā bargi paskaidroja tēvs, vērojot mūsu pirmssvētku rosmi:
- Lai tas sasodītais bomzis paņem savu paciņu, attaisa, ierauga kartiņu un marku, un vismaz nokaunās, ka ir nodzīvojies tiktālu, ka viņam pat nav neviena cilvēka, ko svētkos apsveikt!
Droši vien bomži, kad saņēma tēta paciņas, nekā no visas šīs smalkās ieceres nesaprata. Droši vien, ja bomžiem būtu ciba, viņi šo ierindotu pie top sliktākajām Ziemassvētku dāvānām, ko saņēmuši - būtu labāk odekalonu uzdāvinājis, bulduris tāds. Naudu nav kur likt, kartiņas un aploksnes, un pildspalvas - to tak nevar ne ēst, ne dzert un pat ne lāga sadedzināt, visu izmest, phe!
Bet es katrus Ziemassvētkus atceros tieši šīs dāvanas. Tās laikam visvairāk stāsta par manu Ziemassvētku saūtu. Domāju par zeķēm, kartiņām un aploksnēm, bomžiem un dāvinātājiem - jāsaka, ka piemēram, definīcija par bomzi kā par cilvēku, kas zaudējis jebkādus sociālos kontaktus ārpus pudeles brāļu loka, manī ir nostiprinājusies uz palikšanu. Un ar katru gadu aizvien vairāk priecājos, ka man joprojām ir, ko apsveikt Ziemassvētkos.
Pīppauzes sarunas ar kolēģiem.
- Mums mamma teica, ka mājās nevarēšot eglīti likt.
- Kapēc tad pie Jums nevarēs? Vietu jau var atrast, un egli vajag...
- Mamma teica, ka ja mēs ar to pamuļķi uzlikšot, egle viens divi būšot vēkšpēdus.
Visas kolēģes sāk intensīvi lūkoties runātājas virzienā. Kuru te par pamuļķi godā? Kolēģes jauno uzcirtēju?
- Ar kādu pamuļķi?
- Nu, Barsiks apgāzīs...
Barsiks ir kolēģes runcis.
Šajā brīdī, kā to vēlāk raksturoja darbabiedrenes, man pašai acis esot kļuvušas pavisam kā kaķim - tādas lielas un izbrīnītas.
- Sasodīts, - es nosēcu. - Tad jau mums laikam arī egles nebūs!
Tātad - egles nebūs. Tas lopiņš pat visas puķes sagrauž smalkās stērbelēs, un izvazā pa visām istabām. Spīdīgi bumbuļi un stumbrs, pa kuru rāpties, viņam būs kā vērsim sarkana lupata.
Ja nu gadījumā paklīst baumas, ka esmu pametusies zem vilciena, nemeklējiet tam psiholoģiskus iemeslus.
Iemesls ir prozaiski fizioloģisks - Tāāāādas Zobu SSSāpes, ka jāskrien pa sienu augšā un skaļi jābļauj...
Patiesībā smaganas man sāp jau mēnesi pusotru. Ne jau visu laiku, bet tā - uznāk, pāriet, uznāk, pāriet. Uznāk vājāk, uznāk stiprāk. Pēc pirmās smaganu viļņošanās nedēļas aizgāju pie zobārstes, kas paziņoja, ka neko TĀDU, kas varētu sāpēt, neredzot un tas noteikti pāriešot. Nākamo mēnesi es gaidīju, kad pāries. Es tīrīju zobus ar smaganiekaisuma pastu, skaloju ar speciālu līdzekli, ar šņabi, ar citrosept, dzēru visus iespējamos bezrecepšu pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus un visus iespējamos alkoholus. Ja kaut kas arī palīdzēja, tad tikai uz ļoti īsu brīdi. Un tagad atkal ir uznācis stiprāk.
Ieriju divus Ibuprofēnus un cenšos nedomāt, ko darīšu, ja pirmdien, kad man atkal pieraksts pie zobārstes, viņa atkal priecīgi iesmaidīs man mutē un paziņos, ka nekā, nu pilnīgi nekā neredzot!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |