Man priekšā pa ielu gāja meitenīte ar mazu, krēmkrāsas dzīvnieciņu saitītē. Kad pretim nāca vilku suns, meitene savu mīluli savāca uz rokām, un pēc tam atkal nolika zemē.
- Kaķēns? Kucēns? - es ieinteresēti aplūkoju dīvaino radību. Pārāk zems un garš, lai būtu kaķis vai suns.
Mani izglāba draugs da Vinci. Acu priekšā nostājās viņa glezna - "Dāma ar sermuliņu".
( ... tālāk ... )
Bungas un taures, kungi un dāmas, vai sešos pēcpusdienā pa Purvciemu pastaigās sermuliņi saitītē?
Kad man kādā vārdā nenosauktā pasākumā kāds vārdā nenosaukts necibiņš pajautā:
- Nu, vai Tie Visi Ir Cibas Mafija?
Turklāt ar tādu izteiksmi, it kā runa būtu par masoņu ložu vai žīdu vispasaules sazvērestības dokumentāliem pierādījumiem, man sagribas tērzējošā tonī atbildēt:
- Jā. Zilo mafija šodien nevarēja ierasties.
Man gan ir nelabas aizdomas, ka smieklīgi tas liktos tikai man. Žēl.
Šī dziesma mani no tiesas ielīksmoja http://www.youtube.com/watch?v=Ve0AS8Vo
Es saprotu, ka ideja ir cēla, bet 14 gadnieki, kas sēri dzied par īso dzīvi un tuvo kapu mani nez kāpēc uzdzen gluži histērisku jautrību. Un par ko tie producenti domā?
Mana šodienas maika ir reāls spēks.
Nolēmu, ka piektdiena - neformālā diena, tikšanos man nekādu nav, un darbā ierados džinsos un mazā lencīškrekliņā, kam izgriezums stiepjas ja ne gluži līdz nabai, tad pāri galējai pieklājības robežai noteikti (mums darbā ir lieliska apkure, ir ļoti silts). Un pirmo reizi pa sešiem mēnešiem, ko te strādāju, mani pasveicināja blakus nodaļas vadītājs. Viņš parasti vispār nevienu nesveicina, tikai nesas apkārt pa ofisu ar pie auss pielīmētu telefonu vai karājas pie galvenās priekšniecības galda. Bet manas maikas dēļ viņš pat uz 2,5 sekundēm pārtrauca šo amoka skrējienu.
Iegādājos dārgākās cigaretes savā mūžā - Ls 15.88.
Izkāpu no mikriņa, un lai ātrāk tiktu mājās, cigaretes nolēmu pirkt kioskā. Pārdevēja ilgi un dikti skaita atlikumu, beidzot to izsniedz. Sāku likt naudu makā - opā.
- Es atvainojos, - saku. - Es jums iedevu 20 latus.
- Es atceros, ka bija pieci.
Brīdi lūram cita citā.
- Tūlīt pārskaitīšu kasi, tas nebūs ilgi.
Pārdevēja ilgi un dikti skaita, un skaita. Esmu mierīga kā paēdis nīlzirgs - man ne prātā nenāk, ka mana nauda varētu vienkārši pazust bez bēdām. Pārdevēja tikmēr slavē savu godīgumu, un aicina mani apliecināt manējo. Smaidu, māju un piekrītu. Beidzot nauda ir saskaitīta. Pārdevējai, izrādās, trūkstot četru latu. Nekādas manas naudas nav. Pārdevēja turpina atkārtot, ka atceroties - bija pieci lati. Es lūdzu čeku. Pārdevāja uzliek tam mīksto, un turpina veco dziesmu par savu godīgumu un pieciem latiem.
Pēc desmit minūtēm čeka joprojām nav, naudas nav, līst lietus, šalc vējš un es eju mājās, kā ar bomi pa galvu dabūjusi.
Priekškars krīt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |