Skatos TV ziņās sižetus no "Draudzības dienām", un nebeidzu priecāties par to, ka cilvēki, kas it kā tak aizstāv tautas tikumību un bērnu neobriedušās psihes, zilajos ekrānos pārsvarā parādās tikai ar fakjū žestu.
Emmm, vai viņi nemāk angliski? Vai viņi tiešām vēlas stāties seksuālos sakaros ar gājiena dalībniekiem? Tiešām, tiešām? Tad lai tak beidz ķēmoties, met tos plakātus pie malas un dodas uzsaukt savam iekāres objektam kādu alu (vai martini, ja pavisam smalki), parunājas par politiku vai mākslu, vai dabas aizsardzību, paprasa telefona numuru, nu, un tad jau pamazām, pamazītiņām...
Citādāk sanāk tā divdomīgi. Iedomājieties, es eju ar bērnu garām mītiņam (ja ja man ir "imaginārs" kaķis, kāpēc lai nevarētu būt "imaginārs" bērns). Tātad eju ar savu imagināro bērnu, un bērns, teiksim, meitiņa, gadi trīs, zilā kleitiņā ar banti matos, jautā - "mamīt, ko tur dara tie onkuļi, kas karājas sētā?" Un ko lai es viņai atbildu? "Bērniņ, viņi izlīmē uzlīmes ar anālā seksa atainojumu un rāda, ka grib kādu izdrāzt?" Lieliskā jaunā pasaule, neko neteiksi. Meli ir patiesiba. Karš ir miers.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |