Viena lieta, kas mani šajos laikapstākļos reāli traumē, ir mani zābaki.
Man ir labi zābaki, īsti bzpapēžu tanki ar rievotu zoli. Tāda zole ir lieliska padarīšana, ja jāiet pa slidenām ielām, bet īsta sodība, ieejot telpās - lai kā tu slaucītu un berzētu kājas paklājiņā, sniegs paliek rievās. Un nozīmē tas, lūk, ko - man ir darba tikšanās, un pēc pusstundas es sēžu peļķes vidū, un jūtos kā beidzamā nevīža, un man rodas paranoiskas un uzmācīgas domas par to, cik tas ir šausmīgi uzkrītoši, neglīti un kā visi par to noteikti smīn un šausminās vēl dienām ilgi.
Beidzamā reize, kad man radās līdzīga sajūta, bija vasarā, kad vazājos pa darba intervijām, bija šausmīgi karsts, sēdēju vienā kantorī un risināju saviesīgas sarunas par valsts nākotni un manu vietu tajā, un kad pēc 20 minūtēm picēlos, uz galda bija palikusi divi skaidri saskatāmi nosvīduši apļi no manām rociņām. šausmas. Vienkārši šausmas.
Nākamās sapulces laikā es nodarbošos ar striptīzu. Tas jau ir nolemts, sarunāts, un pat ierakstīts vairākos plānotājos. Vai nav jauki!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |