Vispār, ja runājam par ideāliem, es ticu komplementaritātes principam. Es ticu tam, ka vajadzīgs kaut kas līdzīgs un kaut kas atšķirīgs no tevis paša/as, kaut kas, kas papildina.
Un nebeidzu brīnīties par to, cik šausmīgi man ir paveicies ar vīru. Cik līdzīgs viņš ir tam, ko esmu iedomājusies, un vēl vairak, tam, kas man patiešām ir vajadzīgs, jo viena lieta ir cilvēks, ar ko tu gribi nodzīvot visu mūžu, bet bieži vien pavisam cita - cilvēks, ar kuru tu vari nodzīvot visu mūžu. Un man ir tiešam paveicies, jo kā vienā cibas diskusijā par tēmu "vai cilvēks saņem tikai to, ko pelnījis", putnelis loģiski paskaidroja, ka nevarot iedomāties, ko viņa tādu tik labu ir izdarījusi, lai dabūtu visu to, kas viņai ir.
Atcerējos agros pusaudža gadus, kad ar mammu pastaigājāmies pa piemājas Daugavmalu, un viņa bažījās, kā tad es dzīvošot - pati tāda traka traka, vīrs būs vēl trakāks, kas tad tur būs? Un es, piepešā apskaidrībā, lietišķi paziņoju "nē, mammīt, vīrs man būs mierīgs. Pavisam mierīgs. Kā sanbernārs".
Tā jau arī ir. Teiksim, mūsu plānprātīgaja vasaras veloekspotīcijā, kur man katru dienu vismaz pa divām reizem uznāca nervu sabrukums un likās, ka tūlīt es kritīšu pie zemes un skaļi, teatrāli un nepatīkami nomiršu, un pēc tam stipri smirdēšu un mani grauzīs suņi, un notiks visādas citādas briesmu lietas, viņš sāka bļaut man pretim tikai ceturtajā dienā. Man liekas, Dalailama un Māte Terēza nevarētu būt pacietīgāki. Un tad nu man bija pavisam skaidrs, ka šito vīrieti var un vajag precēt.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |