Vakar vakarā, noklausījusies visādu vājprātīgu baumu atstāstus, kas it kā kļūstot par pamatu dažiem labā cibā publicētajiem materiāliem, es piepeši atcerējos par Ofēliju. Mēģināju atcerēties vēl kādu vārdu vai raksturu, taču netiku tālāk par pašu Hamletu, Laertu (diez kādēļ) un Rozenkrancu ar Gildernšteinu. Vispār, ja tā padomā, es no Hamleta gandrīz neko neatceros, lai gan esmu redzējusi vismaz vienu izrādi, vienu filmu un lasījusi pašu lugu. Taču pat cīnoties ar miegu un savu cauro atmiņu, man bija skaidrs, ka tur bija nopietni sapuvusi karaļvalsts, vairākas izšķirošas vicināšanas ar zobeniem, indes, intrigas, ietekmes sfēru dalīšana, cīņa par varu un galvaskauss. Vispār, varētu padomāt, ka šekspīrs bij informēts par cibu.
Un pat neatceroties neko vairāk, man kļuva skaidrs jautājums, par ko šekspīra pētnieki lauza galvas jau pārsimts gadus - Hamlets nebija nekāds dirsa, pasūtot Ofēliju uz klosteri. Tas bija tikai un vienīgi cilvēcīgi. Tas bija pasargājoši. Un pasaulē, kur par sapuvušo karaļvalsti cīnās ne tikai viens, bet vairāki Hamleta pretendenti, visām Oflijām labāk pašām uzreiz salekt dīķī, un pēc iespējas ātrāk, un dziļāk.
- Ej klosterī, Ofēlij, - es sev teicu pirms aizmigšanas. - Ej klosterī.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |