Es saprotu, ka būt anti-amerikāniski un pacifistiski noskaņotam, lai ko tas arī nozīmētu, ir drausmīgi stilīgi jau pāris gadus.
Un kuru gan uztrauc kaut kādi kurdu civiliedzīvotāji, galu galā, mēs taču neesam kurdi, lai tie musulmaņi beidz viens otru nost, to vien viņi gaida, kā ņemt automātus un spridzināties augšā, un vispār, sodus vajadzētu atcelt, vai vismaz piemērot tikai amerikāņiem, nav ko būt tik resniem un bagātiem, un braukāt ar tik lielām mašīnām, un ēst picas no rīta līdz vakaram, smaidot līdz ausīm, kamēr mums jāmaksā par sabiedrisko transportu 30 santīmi, iedomājies, 30 santīmi, un jāstampājās pēc dienišķās maizes pa T-Marketu. Un galu galā, pasaule jau nekļūs labāka no tā, ka kādu pakar, vot, tos draņķus, kuru suņi piekakā manu mauriņu, tos gan derētu izkastrēt, tāpat kā to mērgli, kas nozaga manu, manu, manu mobilo telefonu.
Tomēr jāatzīst, mani joprojām mulsina latvju tautas internetizētās daļas dziļās un patiesās sēras par Sadama nāvi.
Mani pamodināja urbšana virs galvas. Tā bija tik skaļa, ka tikpat labi tie dirsas varēja urbt manā guļamistabā.
Pēc pāris minūtēm es piecēlos, paņēmu pulti un sāku klapēt pa griestiem. Nekādas reakcijas.
Aizgāju uz virtuvi, kur troksnis bija vēl skaļāks, ja tas vispār iespējams, paņēmu pirmo smago priekšmetu - tas bija kristāla pelnutrauks -, uzkāpu uz taburetes, un sāku klapēt ar to pa griestiem.
Kristāla pelnutrauki šādai nodarbei, nav paredzēti, un arī manējais sašķīda manās rokās smalkās druskās.
Tagad es asiņoju, kā pusnokauta cūka, un nesaprotu, kādā trakonamā es dzīvoju.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |