Šorīt es pati sevi šokēju.
Izeju no mājas - mūsu kantorim šodien darba diena, turpinam atstrādāt NATO samitu - un nobrīnos, kāpēc tik gaišs. Un tikai tad man pielec, ka es esmu saputrojusi laikus, un ka patiesībā tagad man jau bija jābūt darbā, nevis ceļā...
Matiem plīvojot, aizjoņoju pie virpas, atskrienu, un konstatēju, ka uz darbu ir atnākusi varbūt 1/4 kolektīva. Pārējie, pēc visa spriežot, guļ, slimo vai tēlo beigtus.
Nu, un kā lai tādos apstākļos mobilizējas uz strādāšanu?
Dienas prieks ir vertikalex.lv pamācība, kā meklēt Carnikavas distanču slēpošanas trases:
"Lai atrastu trasi, jābrauc cauri Carnikavai jūras virzienā. Aiz Carnikavas, pārbraucot pāri tiltiņam, jāgriež pa kreisi un turpat jālūko pēc trases sākuma. Aptuvens orientieris - divas zaļas miskastes, taču, kā saprotat, tās var tikt arī pārvietotas :)"
Man liekas, tas ideāli raksturo, kādā stāvoklī ir Latvijas distanču slēpošanas industrija (ja to tā vispār var pieglaimīgi nosaukt).
Nekad nebiju iedomājusies, ka cilvēku var tik šausmīgi satricināt frāze "man arī tavā vietā būtu kauns".
Okei, es, protams, esmu tālu no perfekcijas, bet nu tik drausmīga, lai par manu uzvedību būtu jākaunās puspasaulei, es diez vai varētu būt?
Tā, tagad, kad es esmu to uzrakstījusi, es varbūt varētu par to arī aizmirst.
Turpina pienākt kāzu dāvanas (gandrīz gribēju teikt - "iekavējušās", bet tās laikam nekad nevar būt par vēlu). Šausmīgi sapriecājos par cepumu kastīti no Austrijas, kuru var izmantot kā muzikālo lādīti. Man nekad tāda nav bijusi, un tagad es priecājos kā bērns - piesardzīgi un godbijīgi uzvelku, un, dumji smaidot, klausos kaut kādu pīkstošu Mocarta gabalu.
Jā, jā, es esmu infantīla muļķīte, kam patīk zvēru bildītes, bērnu filmas un muzikālās lādītes, un ja jūs par visu to smiesieties, tad nebrīnieties, ka es uzmetu lūpu, situ ar kāju un skaļi bļauju.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |