Kamēr puskatatoniskā stāvoklī vilkos uz darbu (esi sveicināts, mans jaunais darba laiks, no deviņiem līdz pussešiem!), kopā ar mani kādu gabaliņu gāja pusmūža vīrietis melnā ādas jakā ar šuneli - mazu, smilškrāsas dvorterjeru. Cik tas lopiņš bija priecīgs! Viņš bija acīmredzamā sajūsmā par šo, labako iespējamo no pasaulēm, bizenēja no vienas ielas puses uz otru, kulstīja asti, ošņāja visus kokus pēc kārtas, un visa viņa miniatūrā būtība izstrāvja vienīgi tīru prieku.
Pavēru miegainās acis un nodomāju, ka mums visiem derētu no viņa mācīties. Galu galā, kājas darbojas, aste darbojas - kāpēc lai neskraidītu un nemātu!
Vispār laikam vienīgais iemesls, kāpēc es varētu aizvilkties uz Prozas lasījumiem, būtu mācekļu lasījumi. Iedomājieties, starp citiem stāriem tur uzstāsies HELĒNA DĀLE. Ir tāda mūžveca, briesmīgi resna un absolūti grafomāniska dāma, kas raksta drausmīgus gabalus "par jauniešu dzīvi". Turklāt viņa ir ļauna pēc suņa, kā kārtīgs grafomāns, un karsti atriebīga. Šausmīgi senos laikos turēju sveci, kad izdevniecības kādu viņas romānu mētāja apkārt kā karstu kartupeli. Nabaga jaunkudze, kurai beigās tika laimīgais uzdevums paziņot cienījamai autorei par publicēšanas atteikumu, pēc tam saņēma niknu kritiku presē par "paviršu un neiejūtīgu citu autoru pūliņu zākāšanu". Es varu zvērēt pie visiem saviem atlikušajiem īstajiem zobiem, ka Jēzus Kristus nebūtu varējis būt maigāks. Tas romāns bija vienkārši sviests.
Bet es novirzos no tēmas. Tātad, es pat varētu aiziet, apsēsties pirmajā rindā un skaļi zviegt visu Dāles lasījumu laiku, kamēr Berelis mani izmestu ārā. Manam šodienas dvēseles stāvoklim kas tāds atbilstu vislabāk.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |