Klāt pie visiem citiem prikoliem un bonusiem kā tantiņas, kas nāk satikt pašu pašu priekšnieku, jo viņš pa TV teicis, ka vienmēr pieņemot, un jauki kungi gados, kas uz savu roku bez pieejas paroles mēģina izlabot dokumentus mājaslapā, mums ir arī tāda padarīšana kā ziņojumu dēļi. Katram darbiniekam pa lielam, finierētam dēlim. Manējais visu šo laiku stāvēja absolūti tukšs, tikai kniežu greznots, par ko izpelnījās neslēpti skaudīgus skatus no apkārtējiem, kuriem mūžīgi trūka vietas savu piezīmju un atgādinājumu sakāršanai (šobrīd mums ar zaļām līmlapiņām ir nolīmēts pat sienas pulkstenis.) Šodien sapratu, ka tā vairs nevar. Melniem 72 fonta burtiem uz baltas lapas izdrukāju:
"Ja man būtu jādomā, pa kuru laiku es strādātu?"
un piespraudu pie sava dēļa. Tagad sēžu un priecājos. ps - iepriekšējā darbavietā kopā ar vēl vienu kolēģi apspriedām iespēju piekarināt pie darba vietas ieejas durvīm spārnoto: "Darbs dara brīvu". Bet šādi ir laikam pat vēl labāk.Vispār, ja man vēl bija kādas šaubas par to, vai daru pareizi, aizejot no darba nr 1, tad tagad tās ir izgaisusās pilnībā.
Pirmdien es pēc Līdakas (mūsu zivju dīķa pavēlnieces - nejaukt ar cibas līdaku) pavēles atprasos no darba nr 2 un ierodos darbā nr 1 sakārtot papīrus - atlūgums ar atpakaļejošu datumu, iesniegums LMT par telefona pārreģistraciju, pilnvara iesniegumam, inventāra nodošanas akts. Tur mani pusotru stundu baro ar torti, dzirda ar vīnu un stāsta par fotogrāfa kāzām, un beigās pasaka - nu, bet pēc papīriem tu atnāc rīt, te kaut kas nav pareizi uzrakstīts...
Otrdien ierasties es nevaru. Darbs nr 2 ir no 8.30 līdz 17.00, es nevaru atprasīties katru dienu, vēl vairāk - es to nemaz negribu darīt, un pēc tam man jāapsveic affairs.
Trešdien es ierodos - jo nevaru neierasties - pēc papīriem un pabarot kolēģus ar kūku uz atvadām (ja citur viss notiek caur puķēm, mums viss notiek tikai caur kūkām). Paredzēta pirts un baseins. Trīs stundas visi sēž baseina malā, nenovelkot pat kurpes, ēd, dzer un muld par saviem skolas gadiem. Uz trešo stundu es nevaru nekādu interesi par notiekošo pat notēlot, viss uzdzeramais ir izdzerts, un ja vien es negribu trakterēt balzāmu tīrajā vai noslīcināties, man kaut kas jādara. Es pieceļos un saku, ka atnākšu pēc papīriem rīt.
Un tad piepeši izrādās, ka rīt ir mana beidzamā oficiālā darbadiena, tā kā vismaz telefons ir jāpārslēdz jau vakar. Un papīri ar ir jāpārraksta, jo atlūgumam un nodošanas aktam esot jābūt rakstītam ar roku, nevis ar datoru (jūs kaut ko tik idiotisku esat dzirdējuši? manā skatījumā, cilvēkam, kas ko tādu izdomā, ir vienkārši tvaiks smadzenēs)
Ir deviņi vakarā, un es rakstu sasodīto atlūgumu un aktu. Pēc tam iespiežu to visu rokā pie baseina zvilnošajai Līdakai, un piespiežu viņu apstiprināt, ka nu viss ir kā nākas. Tagad man atlicis tikai tāds sīkums, ka rīt dabūt iesniegumu līdz LMT, noslēgt tur jaunu līgumu un doties uz darbu nr 1 saņemt algas aprēķinu.
Dievs, dod man spēku tur nevienu nenošaut. Vai vismaz veikli pēc tam paslēpt līķus.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |