Pārcilāju prātā visādas vecas cibas ķildas, un izdomāju, lūk, ko.
Ir tāda jaunu, skaistu, slaidu sieviešu suga, kas šausmīgi ienīst resnas sievietes. Ieraugot kādu apalīti uz ielas, sabiedriskā iestādē vai vēl nedod dievs, pa TV vai plakātā, viņas šausmās vaibstās un ķer pie sirds. Tu tikai paskaties, cik pretīga riepa, kas par ļumošiem taukiem, un tie dubultzodi, bet kas par sāniem, valis vienkārši gatavais, nolaidusies līdz beidzamajam,kā tā var, riebjas skatīties, paldies Dievam, ka es tā neizskatos... Vārdu sakot, nelaimīgajai, pēc skaistules teiktā, vispār neatliek nekas cits, kā fiksi ripināties uz māju, likties zem rūtaina pleda un klusi klusi izdvest beidzamo elpas vilcienu.
Un jāsaka, ka es viņas saprotu. Iedomājieties, galu galā paši - tu esi jauna, skaista, kopta sieviete. Tu skrien katru rītu un vingro katru vakaru, reizi nedēļā ej uz baseinu un pie masiera, pārtiec tikai no negāzēta ūdens un salātu lapām. A šitā te resnā maita pa to laiku tik sēž uz savas milzīgās dirsas - un smaida, vēl, iedomājies! Viņai, lūk, tāpat esot labi! Kā lai te no dusmām neuziet gaisā!
Un dažu labu turīgu ļaužu pārmetumi jaunajiem māksliniekiem izklausās mazliet no tās pašas sugas. Iedomājies, viņš te skrien no rīta līdz vakaram, fiško, bīda ģēlas un ruba fišku, mēli izkāris, dienām neēd, jo jāstrādā, un naktīm neguļ, jo gribas ēst, a tur pārītis utubungu - pliku kā baznīcas žurkas, nekā viņiem nav, pilnīgi nekā, vispār, un nekā viņiem nevajag - sēž un smaida! Tādus tak nevar nesist. Nu, kas tie par kretīniem!
Kādreiz Saljēri esot nogalinājis Mocartu. Bet mūsdienu Mocarts ir gatavs nobeigt Saljēri - jo tas, pakaļa tāds, par viņu vienkārši neliekas ne zinis.
Tāds tas stāsts par cilvēkiem, kam ir mazāk nekā mums, bet kas jūtas labāk.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |