Beidzamajā laikā vispār dzīvoju ļoti mierīgi. Nedzeru, nepīpoju, darbu beidzu sešos (kaut kas nebijis!) un patiešām atstāju darbā, nevis velku visādas nepabeigtas astes uz mājām, lai pabeigtu, stresotu un jauktu darbu ar mājām (un šis nu ir patiešām nekad nebijis gadījums, bet fakts). Pēc tam eju mājās, taisu vakariņas, kaut ko maksimāli garšīgu, bet veselīgu, un lēnā garā pastaigājos, kaifojot par vasaru.
Un domāju par to, cik daudz cilvēki aizmirst. Mēs taču aizmirstam lielāko tiesu no tā, kas ar mums notiek. Cik precīzi mēs vēl atceramies vakardienu? Pirmdienu? Pagājušo trešdienu? Kurš vispār atcerās aizpagājušo nedēļu, ja vien tajā nav noticis kaut kas neiedomājami briesmīgs? Neviens. Viss aizmirstās.
Bet vakar pastaigas laikā skatījos uz savu ēnu un piepeši atcerējos, kā kādreiz man patika iedomāties - tādi varētu izskatīties citplanētieši. Tā bija mana citplanētieša versija padsmitnieces gados - tāda melna, izstiepta, neproporcionāla ēna ar šausmīgi garām kājām un ļoti mazu galviņu. Atcerējos un nopriecājos.
Ar darbiem šodien neiet nekādā jēgā. Toties kolēģis atgriežas no komandējuma pa Kurzemes ārēm un atved milzu maisu ar kūpinātām zivīm taisni no zvejniekiem. Sametam viņam naudu par nesavtīgaam pulēm, no Rimi atvedam maizi un lupinam zivis iekšā.
Protams, kārtējo reizi nopriecājos par to, ka tieši tā persona, kas visbiežāk tur demagoģiskas runiņas par kolektīva interešu kopšanu, sadarbību, komandas garu un vispārējo egoismu, pret kuru viņa viena cīnās kā Raiņa augstākā priede, piekrāmē vispilnāko maisu ar zivīm, un pret apkārtējo protestiem sašutusi atbļauj: "Bet es taču varu Jums samaksāt!". Un aizskrien ar visu kuli.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |