Tik smuki kā Krivade rakstīt es nemāku, bet nu sirds iet pāri. Situācija sekojoša (pofig, ka atbilstoši pūrisma tradīcijām situācija nevar sekot, sekot var tikai izmeklētājs Caps etc) - pēc divām nedēļām jānodod maģistra darbs, abet man tas ir vienkārši apriebies.
Es tiešām sāku to taisīt jau rudenī, plānoju un ņēmos, pat priekšaizstāvēju, un tad tas man galīgi apnika, strauji, piepeši un neglābjami. Kā kādreiz, bērnībā, kad es mācījos spēlēt klavieres - nu, un tad bija tieši tāpat. Tu divus mēnešus klimperē vienu etīdi, ļoti cītīgi, un tad vienu dienu tu piepeši apsēdies pie klavierēm un novemies, jo vairāk nevari to izturēt.
Nu, un tad veselu mēnesi es nedarīju neko, lai pamostos ar pilnīgu pohujismu un klusu nožēlu divas nedēļas pirms. Un pilnu apziņu, ka divu nedēļu laikā tu labākajā gadienā vari salikt atsauces, satura rādītāju un anotāciju divās valodās, noskaidrot, kādos vākos tās mēsls ir jāiesien, un kas jāraksta uz iesējuma. Un pēc tam tu vari uzvilkt baltus cimdus, aizbraukt uz fakultāti, noseivot iestādes elektroniskajā sistēmā savu darbu zip formātā un parakstīties par nodošanu. Viss. Pēc būtības nekā vairāk tu izdarīt nevari, tas ir neiespējami, it sevišķi, ja darbā dediju vairāk nekā saprašanas.
Tā vietā triju dienu laikā es esmu uzrakstījusi tam nabaga moceklim vēl apmēram 12 lpp, tikai man nav nekādas jausmas, kā šīs 12 lpp saistās ar tām 50+ lpp, kas man jau ir. Ir pilnīgi skaidrs, ka trūkst vēl apmēram 20%, tikai kas šos procentus veido - nav ne jausmas. Un vispār - jo vairāk es lasu, jo mazāk saprotu, ko es vispār gribu noskaidrot, kas jau ir noskaidrots un ko vēl no tā visa iespējams secināt.
Viss. Morāles nebūs.
Nē, īstenībā man aizvien vairāk sāk likties, ka viss, ko es tagad ar savu mag darbu darīšu, tikai sabojās to. Un ka vislabāk būtu nedarīt neko. Tikai bail, ka vadītājs nesapratīs un apvainosies. No 12 lpp uztaisīju trīs, tagad sēžu un domāju, kur lai tās iespiež.
Paskaitīju - dažādās skolās esmu gājusi kopš septiņu gadu vecuma, nu jau 17 (septiņpadsmit!!!) gadus pēc kārtas. Paldies vismaz vecākiem, kas mani izglāba no pirmās klases un aizsūtīja uzreiz uz otro, tas bija laipns un cēls solis. Jo ilgāk dzīvoju, jo augstāk to vērtēju, lai gan toreiz es jutos apbižota un ļoti gribēju iet skolā pēc iespējas ātrāk.
Un tagad? Ja godīgi, tagad es pat vairs nezinu - vai iespējama dzīve ārpus skolas?
Un šobrīd es domāju tā - šogad beidzot varētu pielikt kādu daudzpunkti kāpienam izglītības stāvajā kalnā. Vai domuzīmi. Ne pavisam punktu, man ir nelabas aizdomas, ka šitā tas viss nebeigsies, bet tagad varētu uz laiku ievilkt elpu un izmēģināt, kā tas ir - dzīvot bez skolas.
Un vēl es domāju tā - ja sātans mani aiz mazā pirkstiņa neaizvilks uz to sasodīto doktorantūru, nākamais septembris nesīs ļoti savādas sajūtas. Ļoti savādas sajūtas pēc 17. rudeņiem, ziemām un pavasariem skolās.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |