![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
10:14 pm
Paskaitīju - dažādās skolās esmu gājusi kopš septiņu gadu vecuma, nu jau 17 (septiņpadsmit!!!) gadus pēc kārtas. Paldies vismaz vecākiem, kas mani izglāba no pirmās klases un aizsūtīja uzreiz uz otro, tas bija laipns un cēls solis. Jo ilgāk dzīvoju, jo augstāk to vērtēju, lai gan toreiz es jutos apbižota un ļoti gribēju iet skolā pēc iespējas ātrāk.
Un tagad? Ja godīgi, tagad es pat vairs nezinu - vai iespējama dzīve ārpus skolas?
Un šobrīd es domāju tā - šogad beidzot varētu pielikt kādu daudzpunkti kāpienam izglītības stāvajā kalnā. Vai domuzīmi. Ne pavisam punktu, man ir nelabas aizdomas, ka šitā tas viss nebeigsies, bet tagad varētu uz laiku ievilkt elpu un izmēģināt, kā tas ir - dzīvot bez skolas.
Un vēl es domāju tā - ja sātans mani aiz mazā pirkstiņa neaizvilks uz to sasodīto doktorantūru, nākamais septembris nesīs ļoti savādas sajūtas. Ļoti savādas sajūtas pēc 17. rudeņiem, ziemām un pavasariem skolās.