Man atkal sākās murgi par to, ka derētu atmest smēķēšanu. Es saprotu, ka tas pat vairs nav smieklīgi, bet ir man tāda nenoturīga, toties uzmācīga ideja.
Fiksi iztēlojos apmēram šādu sarunu ar narkologu -
Narkologs - Khem, khem. Cik sen Jūs smēķējat?
Pacients, tobiš, es - Em.... Apmēram septiņus gadus.
Narkologs - Cik daudz?
Es - Apmēram paciņu dienā...
Narkologs - Vai esat mēģinājusi atmest iepriekš?
Es - Vairāk reižu, nekā to ir iespējams atcerēties.
Bet no otras puses, es tikpat fiksi varu iztēloties visas benefices, kuras es no šī joka iegūtu. Kad es nesmēķēju, par to līksmo manas plaušas, sirds un asinsvadi, nebojājas zobi un āda, un nesmird elpa. Es labāk guļu un fiksāk uzkāpju pa trepēm, tas viss ir praksē pārbaudīts. Un galu galā, agrāk vai vēlāk es gribēšu bērnus, un tad tāpat būs jāatmet.
Varbūt, ka man vajadzētu mēģināt ar sevi sarunāt - es nepīpēšu gadu. No vienas puses, tas ir pietiekami daudz, lai vēlme pīpēt mazinātos. No otras, tas nav galīgi bezcerīgi (un vismaz mani vistrakāk biedē tieši bezcerība - kā? nekad, nekad nekad vairs nevienu pašu? Bet no otras puses, es pilnīgi skaidri zinu, ka pietiek man to vienu vienu pašu, un viss sākas no gala). Jā, varbūt, ka man jāsarunā - es nepīpēšu gadu.
Bet vispār man bija ļoti ļoti labas brīvdienas.
Ar kuģa reliņu apčurāšanu un mākslas vēstures atminēšanos piektdienā. Ar briesmīgi skarbu vingoršanu (saucās - uz sestdienas rīta pilatēm atnāca cita trennere) un kino pilsētiņas apmeklējumu Slampē sestdienā.
Tas nu vispār bija pa pirmo, un to es varu tikai rekomendēt* - pēc ilgstošas maldīšanās pa Tukuma rajonu, kur nav nekādu zīmju, bet apturētais večuks ceļu stāsta kā minimums trīs reizes pēc kārtas, ar katru reizia izvien vairāk atgādinot iestrēgušu plati, turklāt kad tu visbeidzot aizmūc, atstājot viņu putekļos joprojām murminot ceļa aptrakstu, ceļš tev nav ticis skaidrāks ne par mm.
Bet kad tu esi visbeidzot nokļuvis caur visiem putekļiem Cinevilā, par 1,50 tu dabū štruntīgu gidu un pa 50 papildus santīmiem absolūti lielisku kamzoli, ķiveri un jostu pēc savas izvēles - Bermontieša, Latvijas vai Britu jūrnieku stilā, un ar to visu vari klumzāt pa visu pilsētiņu, fotografējot visu, kas kust un nekust, lai nobeigtu savu gājienu vietējā "Lido".
Vairums apmeklētāju izraudzījās bermontiešu ietērpus, vienkārši praktisku iemeslu pēc - latviešu frenči derēja vienīgi cilvēkiem garumā uz kādu 1,9m. Tomēr mēs ar Dārgo nospļāvāmies, nolēmām, ka "būsim lieli tik, cik liela mūsu griba", un līdām vien droši Latvijas formās iekšā, kļūstot par vienīgajiem Latvijas pārstāvjiem grupā. Patiesībā tas droši vien pat atbilda vēsturiskajam spēku līdzsvaram (un tāpat mēs beigās uzvarējām, jē). Cerams, ka vēlāk atnāks bildes, ielikšu tās, man jau liekas, ka jābūt smukām.
Svētdiena sākās ar ļoti jocīgu divu stundu sarunu par āderēm, turpinājās ar Dārgo un Ice Age, kas latviski izklausās ļoti dabiski, un nelielu diendusu pulksten piecos pēcpusdienā, kas noslēdzās tikai pirmdien pusdesmitos no rīta. Es domāju, šis bija mūsu gulēšanas rekords.
Nu, un pirmdien bija darba svētki ar nereālu darbu sarakstu, un skābeņu zupas vārīšanu. Un četriem gājieniem uz pārtika sveikalu. Mans mīļais Dievs, negribu redzēt vairs nevienu pārtikas bodi. Vispirms vajadzēja tualetes papīru, tad sērkociņus, tad baterijas, tad atnest baterijas no veikala, kur es tās aiznesu. Traks var palikt.
Bet visumā - vienkārši ļoti skaistas, saulainas, mīļas un labas brīvdienas. Atkal apstiprinās manas senās aizdomas, ka tas, kas vajadzīgs labām brīvdienām, ir laba plānošana.
*(lai gan tagad esmu vecāka un gudrāka un paskaidrošu, ka rekomendācija balstās manās subjektīvajās izjūtās un es nekādi nevaru garantēt, ka jūs nebūsiet totāli un galīgi vīlušies. Ja nu jūs gadījumā tādi esat, izrādiet savu labo sirdi un takta izjūtu, un paturiet savs pārdomas pie sevis vai formulējiet tās pēc iespējas lakoniskāk - nav iespēja sizplūst tālāk kā "man gan nepatika".)
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |