Shelly - Post a comment

shelly

08:11 am

Man atkal sākās murgi par to, ka derētu atmest smēķēšanu. Es saprotu, ka tas pat vairs nav smieklīgi, bet ir man tāda nenoturīga, toties uzmācīga ideja.
Fiksi iztēlojos apmēram šādu sarunu ar narkologu -
Narkologs - Khem, khem. Cik sen Jūs smēķējat?
Pacients, tobiš, es - Em.... Apmēram septiņus gadus.
Narkologs - Cik daudz?
Es - Apmēram paciņu dienā...
Narkologs - Vai esat mēģinājusi atmest iepriekš?
Es - Vairāk reižu, nekā to ir iespējams atcerēties.
Bet no otras puses, es tikpat fiksi varu iztēloties visas benefices, kuras es no šī joka iegūtu. Kad es nesmēķēju, par to līksmo manas plaušas, sirds un asinsvadi,  nebojājas zobi un āda, un nesmird elpa. Es labāk guļu un fiksāk uzkāpju pa trepēm, tas viss ir praksē pārbaudīts. Un galu galā, agrāk vai vēlāk es gribēšu bērnus, un tad tāpat būs jāatmet.
Varbūt, ka man vajadzētu mēģināt ar sevi sarunāt - es nepīpēšu gadu. No vienas puses, tas ir pietiekami daudz, lai vēlme pīpēt mazinātos. No otras, tas nav galīgi bezcerīgi (un vismaz mani vistrakāk biedē tieši bezcerība - kā? nekad, nekad nekad vairs nevienu pašu? Bet no otras puses, es pilnīgi skaidri zinu, ka pietiek man to vienu vienu pašu, un viss sākas no gala). Jā, varbūt, ka man jāsarunā - es nepīpēšu gadu.