Kopš piektdien man uzdāvināja kalandivu (tādu mazu istabas augu ar baltām ziediņiem, nezinu, kāds ir īstais latviešu nosaukums, uz iepakojuma rakstīts tikai "calandiva" un instrukcijas vairākās valodās, ka k. patīkot mitrs un gaišs), man ir radies plāns.
Varbūt, ka, ja es katru reizi, kad laistīšu savu kalandivu, apliešu arī Dārgā pusaizkaltušo kaktusu, tas atdzīvosies. Pagaidām tas (kaktuss, protams, nevis Dārgais) neizskatās sevišķi vesels, apakšējā trešdaļa jau ir galīgi nodzeltējusi un pats arī kaut kā salīcis uz vienu pusi, it kā kristu ārā no poda. Un laistot es jūtos kā puisītis no sen redzētas filmas, kurā skolotājs bija uzdevis uzziedināt mietu tuksnesī, tādēļ puisītis katru dienu desmit gadus no vietas nesa pa spainim ūdens savam mietam.
Bet ja kaktuss atkal kļūtu nikni adatains un zaļš, tas taču būtu skaisti.
Protams, tikko kā tu, cilvēks, dari kaut ko, lai pasaule kļūtu labāka un jaukāka vieta, tā izrādās, ka tu esi vainīgs pie tā, cik slikta tā ir.
Un ja tu lej apkaltušu mīļotā cilvēka kaktusu, tad esi ne tikai garā vājš un nespēj atšķirt izkaltušu zemi no slapjas, bet vēl arī acis tev lāga nerāda, jo pirms nedēļas tak tas kaktuss izskatījās vienkārši burvīgi, tas tikai tev sākās delīrijs, ka tas jau divus mēnešus ir dzeltens, īstenībā tas tikai tagad, tevis dēļ ir tāds palicis. No apraksta tas tak skaidri saprotams!
Taisni jāsaka tā - labi, ka es pagaidām tikai kaktusus glābju. Ja es būtu ķērusies pie pārtikas krājumu un dzeramā ūdens sūtījumu komplektēšanas izsalkušajiem bērniem Somālijā, tad, varu saderēt, izrādītos, ka esmu vainīga arī pie bada un pilsoņu kariem Āfrikā.
Un kā jūs vispār zeme vēl nes - vienalga, slapja vai sausa - , ciniķi riebīgie!
Un vispār, ja jūs nevienam neteiksiet un nesmiesieties pārāk skaļi, es varu paklačoties, ka šodien iešu uz sporta klubu. Vingrot. Uz pilātēm.
Es nekad mūžā neesmu gājusi uz sporta klubu. Nē, vienreiz mūžā, pagājušajā vasarā es aizgāju uz vienu vēderdeju nodarbību, bet man briesmīgi nepatika. Bija šausmīgi sarežģīti, jākustina kaut kādi iekšējie muskuļi, par kuru eksistenci man nav ne jausmas, toties ārējiem jāstāv mierā. Jutos galīgi tizla, un neko nevarēju izdarīt, kamēr visas pārējās lēdijas drosmīgi kustināja zarnas, aknas, liesas, plaušas un nieres, un pēc visa spriežot, jutās vienkārši lieliski. Tikai griešanās uz riņķi labi sanāca, vestibulārais aparāts man ir uz goda.
Bet pēc tam es secināju, ka nē, man, lūdzu, labāk kaut ko tādu uzskatāmāku. Kaut ko, kur tev, teiksim, jāpaceļ kāja un jāaizliek aiz auss - tad viss skaidrs: ceļam kāju un mēģinam aizkabināt. Kur ir kāja, es zinu, kur auss, arī zinu, pārējais ir uzcītības jautājums.
Nu, bet slēpošanas sezona ir beigusies, un kaut kas jādomā vietā. Esmu salasījusies "Shape" un pilna apņēmības.
Un savu baseina karti - es taču solījos iet uz baseinu, pēc tam, kad nebūs vairs lekcijas, un tagad vairs nav, es atceros - savu baseina karti es vienkārši esmu kaut kur izsējusi.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |