Un vispār, ja jūs nevienam neteiksiet un nesmiesieties pārāk skaļi, es varu paklačoties, ka šodien iešu uz sporta klubu. Vingrot. Uz pilātēm.
Es nekad mūžā neesmu gājusi uz sporta klubu. Nē, vienreiz mūžā, pagājušajā vasarā es aizgāju uz vienu vēderdeju nodarbību, bet man briesmīgi nepatika. Bija šausmīgi sarežģīti, jākustina kaut kādi iekšējie muskuļi, par kuru eksistenci man nav ne jausmas, toties ārējiem jāstāv mierā. Jutos galīgi tizla, un neko nevarēju izdarīt, kamēr visas pārējās lēdijas drosmīgi kustināja zarnas, aknas, liesas, plaušas un nieres, un pēc visa spriežot, jutās vienkārši lieliski. Tikai griešanās uz riņķi labi sanāca, vestibulārais aparāts man ir uz goda.
Bet pēc tam es secināju, ka nē, man, lūdzu, labāk kaut ko tādu uzskatāmāku. Kaut ko, kur tev, teiksim, jāpaceļ kāja un jāaizliek aiz auss - tad viss skaidrs: ceļam kāju un mēģinam aizkabināt. Kur ir kāja, es zinu, kur auss, arī zinu, pārējais ir uzcītības jautājums.
Nu, bet slēpošanas sezona ir beigusies, un kaut kas jādomā vietā. Esmu salasījusies "Shape" un pilna apņēmības.
Un savu baseina karti - es taču solījos iet uz baseinu, pēc tam, kad nebūs vairs lekcijas, un tagad vairs nav, es atceros - savu baseina karti es vienkārši esmu kaut kur izsējusi.