Intereses dzīta, ielīdu draugu sludinājumu sadaļā "piedāvā darbu" (nē, es tik šonakt savējo mainīt netaisos). Ieklikšķināju ailē "mārketings", apakšailē "sabiedriskās attiecības", un ko es tur redzu -
1) nopelni naudu internetā (jeb "slaucam muļķus")
2) meklēju biznesa partneri (jeb "slaucam muļķus II")
3) iespējas strādāt mājās (o, šitais gan ir interesanti, nevaru iztēloties mājas pīāršiku).
Intereses pēc apstaigāju vēl vairākas sadaļas. Kāds pārsteigums - visur viens un tas pats! Ražotnes vadītāji, kas strādā mājās, un aukles-biznesa partneres. Diez, kāds uz to visu uzķeras ar?
Jā, un vēl sākot no vakardienas man ir Chilli un Laura Reinika diski. Dziļākās pateicības dzeinai, kas šos šedevrus droši izvadāja cauri visām pārcelšanās vētrām, lai visbeidzot nodotu manās rokās.
Neliels paskaidrojums - popam ir īpaša vieta manā dzīvē. Man pops ir vajadzīgs to pašu iemeslu pēc, kādēļ citiem cilvēkiem vajag lasīt stulbus sieviešu žurnālus, dzert lētu alu vai ēst negaršīgu un neveselīgu fast-foodu. Tas ir, es vienkārši zinu, ka pienāks brīdis, tāds jocīgs brīdis manā dzīvē, kad mani spēs glābt tikai čīp popsa, un tikai tāda, pilnā skaļumā, un tad šie disciņi droši ieguls atskaņotājā. "Kuro dienu tik tēēēēja un piens, vēlos būt ar tevi vai vieeeeeens...", un tā tālāk, un tā joprojām. Un tieši šo trokšņu fonā viss notiks, un viss izdosies.
Noklausījos manos prātojumus par to, ka cilvēkiem nevajadzētu laizīt kaķus, Dārgais mani noglaudīja, noņurdēja "Jā, manu kaķīt", un aizgāja spēlēt datorspēles. Mjau!
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |