Braucu šodien ar tramvaju pa "daļu manas Rīgas, to daļu manas Rīgas", Maskačku, tur šodien viss tāds pelēks, pelēks - debesis, zeme, mājas un zāle, un šajā pelēkajā zālē gulēja cilvēks. Kaut kāds bomzis droši vien, tā šā saģērbies, saulē aprepējis, bet viņš gulēja tik skaisti - uz muguras, rokas atpletis, kā tāds krustā sistais, tiešām.
Un man palik tik jocīgi, es teicu sev - te nu tas ir, bomži tev nepatīk, atzīsim godīgi to vēlreiz, kā esam atzinušas daudzreiz, bomži ir savas dzīves izniekotāji, savas vienīgās dzīves, un par to viņus vienkārši sist un mērcēt, un arī tas vēl ir par maz, stulbie kretīni, pasaulē ir tik daudz cilvēku, kas grib dzīvot, vairāk par visu pasaulē vienkārši grib dzīvot, un kas to sasodīti labi prot, un tomēr viņi mirst, un ir tik daudz tādu, kas dzīvo, lai gan galīgi nespēj to novērtēt, un neko citu nedara, kā čurā biksēs, tempj lētu ļergu, vemstās pa trepju telpām un šņauc degunu rokā. Tas ir dziļš un absolūti personisks naids, un kad tiek noorganizēts fonds "pirksim atstarotājus bezpajumtniekiem", tu sper zemes gaisā, un bļauj, kam tie deģenrāti vajadzīgi un lai tik šos brauc nost, par vienu smirdīgu graustu mazāk.
Bet te nu tu brauc garām, kamēr viņš guļ zālē, droši vien - beigts, tāds voņučijs bomzis, un guļ tik skaisti. Tik neiedomājaim skaisti, ar tādu grāciju, kā nekas pasaulē. Un tu saproti, kāda muldoņa patiesībā esi.
Un kad tu aizbrauc līdz tirgum, izkāp un pie tuneļa stāv tante ar lielu, rūtainu, lētu somu, pie somas papīra plāksnīte, uz kuras lieliem, bērnišķīgiem, diezgan neglītiem burtiem ne pārāk skaidri rakstīts "KAĶI. КОТЯТА", tev sagribas piekriet pie tantes, atdot viņai visu naudu, kas ir, paņemt visus kaķus, cieši piespiest pie krūts, nest mājās, barot ar pienu un visādiem kaķiem nepiemērotiem našķiem, un izglābt, izglābt vismaz kaķus, izglābt šo mazo jūrasskolas koloniju.
Protams, nekas tāds nenotiek. Es pabraucu garām bomzim, es aizeju garām kaķim, un pleijerī skanošais Placebo "Song to say good-bye" - man tā dziesma nekad nav patikusi, tiešām, pilnīgi garām - bet šoreiz Placebo savā banālajā precizitātē vienkārši sarauj mani uz gabaliem.
Iespējams, kādai daļai manu draugu būs jau līdz brošai, ka es nepārtraukti referēju par tv noskatītām pārraidēm, bet nu norijiet vēl šo krupi.
Sēžot ar žūstošu rozā mālu masku uz ģīmja, noskatījos pa Pirmo Baltijas kanālu raidījumu par Krievijas grūpijām. Jāatzīst, kaut kas manī nolobījās (un tie nebija tikai māli).
Nu, bet iedomājieties - stāv pie televīzijas ēkas tāds mazs, paresns, ne pārāk smuks sieviešu dzimuma cilvēciņš - pilnīgi nenosakāmā vecumā kaut kur starp 12 un 28 gadiem. Ar piparkūciņām un mandarīniem vienā rociņā un paššūtu sirdi uz Sv.Valentīna dienu otrā. Un stāv, un stāv, mēnešiem ilgi, burzot rokās sirds stūrīti. Pašā televīzijā viņu jau sen nelaiž, un viņa stāv pie ēkas. Un gaida viņu - savu dziedošo elku, kurā viņa "nekad nav vīlusies". Pagaidām neveicās.
Man kļuva žēl - līdz ārprātam Jo šis cilvēciņš tak varētu būt brīnišķīgs draugs un noteikti ļoti mīlēta sieviete kādam īstam vīrietim, kādam, kas būtu sajūsmā gan par viņas mandarīniem un cepumiem, gan par koši sarkanām sirdīm, un galu galā - par viņu pašu, tādu uzticīgu, ļoti sirsnīgu un pacietīgu - par viņu pašu vairāk par visu.
Bet viņa stāv. Un dzīve paiet.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |