Vispār tas iemesls, kādēļ es darīju to, ko darīju, bija ļoti vienkāršs.
Man viennēr paticis vakaros un naktīs skatīties uz mājām. Daži logi ir apgaismoti, daži nav, es braucu, piemēram, trolejbusā, no darba uz mājām, braucu un skatos pa logu uz apgaismotajiem logiem un mēģinu iztēloties, kāda būtu mana dzīve, ja es dzīvotu, piemēram, tur tajā mājā pie dzelzceļa, teiksim, tajā dzīvoklī ar apgaismoto logu sestajā stāvā. Mēģinu iedomāties - nez, kā tur izskatās? Cik tur ir istabu, kādas mēbeles, kādas lietiņas? Kas tur vēl dzīvotu? Mani vecāki (citi vecāki, protams, bet ja es tur dzīvotu, tie būtu mani), diez kādi viņi būtu, bet varbūt es dzīvotu, teiksim, ar istabas biedreni, padomā, man nekad nav bijis istabas biedrenes, vai varbūt man tur būtu, piemēram, vīrs? Vai kaķis? Ko es tur darītu - ko es tur tagad darītu, ja es tur dzīvotu, ja man tagad būtu jāpieceļas no sēdekļa, jāizkāpj no trolejbusa, jāpāriet iela, jāuzkāpj pa trepēm, jāatslēdz durvis, jānovelk zābaki, jānomazgā rokas, nu ko es tur darītu, ko man gribētos vai ko vajadzētu? Kā es tur justos - labāk vai sliktāk kā tagad, un kas es tur vispār būtu?
Vai, piemēram, plānotāji. Firmas mēdz drukāt visiem saviem darbiniekiem vienādus plānotājus, pagājušajā gadā mums tādi bija, tādi pat bez iedrukātiem īpašnieka vārdiem uz vāka, un tad kāds ik pa laikam tos sajauca, un paņēma no galda svešu plānotāju. Un tad es ik pa brīdim iedomājos - bet kā būtu, ja es paņemtu, piemēram, mūsu reklāmas konsultantes plānotāju, nu, nejauši paņemtu, un viņa tāpat nejauši paņemtu manējo? Vai varētu notikt tā, ka mēs sākam dzīvot pēc sveša plānotāja, iet uz svešiem darbiem, veikt svešus pienākumus kā savējos, pēc darba ietu tikties ar svešiem draugiem, skatītos pilnīgi neatbilstošas filmas, piemēram, vai ietu uz kaut kādiem nesaprotamiem trenniņiem, jo tie taču visi ir plānotājā, un tā tālāk, un tā tālāk.
Un tikko kā man patiešām radās tāda iespēja, tikko kā durvis uz apgaismoto dzīvokli atvērās, es to izmantoju nekavējoties.
Kas vienreiz beigsies šitais drausmīgais slinkums! Praktiski visu nedēļu es nedaru gandrīz neko. Es atnāku uz darbu deviņos-desmitosa no rīta un nosēžu te līdz pieciem pēcpusdienā vai apmēram tā, cibu lasot. Kaut kāds sviests. Vismz mežnīgā vēlme pēc šampanieša ir pagājusi, paldies Dievam, jo kūkot darbavietā, čatot un fantazēt par šamja dzeršanu no rīta līdz vakaram jau tiešām bija mazliet par smagu pat man.
Tāpat varu beidzot palielīties, ka beidzo dienu laikā:
- maģistra darba melnrakstu (56 lpp) sekmīgi nodevu pirmdienas vakarā, vadītājs paziņoja, ka tas izskatoties visai iedvesmojošs
- ar Dārgo kļūstam par normāliem buržujiem - beidzot mums mājās ir otrs dators. Toreiz, kad iegādājies pirmo, drūmākie cibas pesimisti apgalvoja, ka šitais krastā neies - divi ar datoriem strādājoši cibiņi un viens kompis. Tika prognozēta asinstrabiebība un kaujas Vecās Derības stilā - aci pret aci, zobu pret zobu. Taču nu jau kādu gadu (Labojums - kādu gadu, ko es te muldu, patiesībā jau gandrīz trīs gadus. Tie gadi skrien kā stirnas!) mēs arī ar 1 datoru esam sadzīvojuši ļoti smuki, ne kāvāmies, ne mantu dalījām, ne kniedes uz krēsliem likām. Un šovakar bargi vīri atnāks ievilkt internetu, un tad - aidā, jūriņā.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |