Praktiski negulēta nakts. Un saule aiz loga kaitina. Atdodiet nakti, izslēdziet gaismu un ļaujiet man vēl nedaudz padomāt.
Kāpēc viss nevar notikt tā vienkārši, nekas jau vairāk nav vajadzīgs kā vienkārši būt.
Jā, tagad ir moderni piesaukt visādas bērnības traumas. Pastāstīšu par vienu savējo. Man varēja būt padsmit gadi, kad TV rādīja vienu filmu. Visticamāk, tā bija vai nu Krievijas vai Polijas, vismaz spriežot pēc stilistikas. Nu pavisam noteikti austrumbloka ražojums.
Sižets bija līdz banalitātei vienkāršs - vīrietis cietumā sāk sarakstīties ar sievieti, ar vēstuļu palīdzību sievietes galvā dzimst lielā mīla, kamēr vīrietim tas vairāk ir aprēķina pasākums - jo viņš zina, ka, beidzoties soda izciešanai, viņam būs, kur aiziet, kur palikt.
No sākuma viss ir labi. Taču iet gadi, viņi dzīvo kopā, lai arī piedzimuši pat kopīgi bērni, viņus vairs nesaista pat kopīga gulta.
Vienu vakaru sieviete, par spīti tam, ka sex nav bijis jau labu laiku, tomēr mēģina viņu pavest, kaila noguļoties viņam blakus. Viņš satrakojas, izvelk viņu aiz rokas, nostāda tādu kailu spoguļa priekšā un saka apmēram tā - "Paskaties uz sevi. Kā tev šķiet, vai man pret ko tādu vispār var rasties iekāre? Tu taču esi drausmīga."
Tālāk vairs neko neatceros. Un joprojām neesmu īsti pārliecināta, vai tā tiešām bija filma.
Cik lielu lomu attiecībās spēlē iekāre, un cik ... kas cits. Un cik daudz ir "attiecību", kurās tomēr ir noteicošais šis "kas cits".
Visbriesmīgākā sajūta ir tad, kad jau tā ir pilnīga neoma, absolūts pilnmēness, haoss visapkārt, un visam kā bonuss kaudze nesagaidāmu atbilžu.
Tā jau var ne tikai kā idiote sajusties. Un es pamēģināju, man tas sanāk visur.
Kaut kā pamazām rodas sajūta, ka vari būt absolūti netalantīgs kretīns vai arī vienkārši kretīns, taču atliek vien kaut ko radīt, vēlams, pēc iespējas nesaprotamāku, atšķirīgāku, kā arī satusēt ar pārējiem līdzīgajiem, un automātiski iekļauties savdabīgajā kliķē, kas visbiežāk dzīvo atrauti no realitātes. Un vienmēr būs aitu bars, kas klikšķinās acis, katru, pat nejaušāko frāzi uztvers kā orākula vēstījumu, visas stulbības attaisnos kā "performances". Galvenais, jāatceras, ka visam radītajam jābūt šokējošam, emocijas izraisošam, vēlams, pēc iespējas naturālākam, vai arī pilnīgi bezjēdzīgam.
Radiet kaut ko skaistu, tad es varbūt jums noticēšu.
Vēl viena lieta, kas mani sajūsmina - dažādu cibiņu atvadas, vai nu brīdi pirms dzēšanās, vai arī pirms došanās uz jaunu žurnālu.
Nekad neesmu sapratusi, kāda velna pēc šādos gadījumos ik pa brīdim sākas masu histērija - lūdzu, lūdzu, dzēsies atpakaļ; lūdzu, lūdzu, pasaki, kur tu tagad būsi atrodams... Un pēc tam galvenais vaininieks tēlo aizlauztu mimozu, redz, pasaule mani nesaprata, pasaulē visi ir sliktie. Un tad sākas kolektīva šmakstināšanās, bučošanās, jā, jā, viņi patiešām ir sliktie, kā nu tā var, tu gan tāds zelta gabaliņš.
Un tad nabaga gandrīz pavisam izdzēsušais cibiņš tikli, bikli nāk atpakaļ, un visi dzīvo mierā un draudzībā.
Idiņi, būtu priecājušies, ka kāds cenšas no interneta atkarības atbrīvoties. Tas man uzreiz rada asociācijas ar pudeles brāļiem, no kuriem viens par visu varu beidzot vēlas pārtraukt daudzdienu plostu, taču ik pa brīdim kāds ielej pa ceļakājai... un plosts turpinās.
Vēl man ir šis tas, ko teikt par tiem, kuri ar visiem "tikai pa labam", bet nu beidzot tā kā varētu arī pastrādāt.
Ņem vienu daļu vakara, vienu daļu Pink Floyd un vienu daļu ābolu (pilnai laimei piemet rabarberus). Pārlej ar vārdu un smieklu mērci. Kārto uz tā baltā, spožā šķīvja, kas pie debesīm virs Juglas ezera.
Pasniedz brīžos, kad visu saproti un vairs neniknojies.
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |