Vēl viena lieta, kas mani sajūsmina - dažādu cibiņu atvadas, vai nu brīdi pirms dzēšanās, vai arī pirms došanās uz jaunu žurnālu.
Nekad neesmu sapratusi, kāda velna pēc šādos gadījumos ik pa brīdim sākas masu histērija - lūdzu, lūdzu, dzēsies atpakaļ; lūdzu, lūdzu, pasaki, kur tu tagad būsi atrodams... Un pēc tam galvenais vaininieks tēlo aizlauztu mimozu, redz, pasaule mani nesaprata, pasaulē visi ir sliktie. Un tad sākas kolektīva šmakstināšanās, bučošanās, jā, jā, viņi patiešām ir sliktie, kā nu tā var, tu gan tāds zelta gabaliņš.
Un tad nabaga gandrīz pavisam izdzēsušais cibiņš tikli, bikli nāk atpakaļ, un visi dzīvo mierā un draudzībā.
Idiņi, būtu priecājušies, ka kāds cenšas no interneta atkarības atbrīvoties. Tas man uzreiz rada asociācijas ar pudeles brāļiem, no kuriem viens par visu varu beidzot vēlas pārtraukt daudzdienu plostu, taču ik pa brīdim kāds ielej pa ceļakājai... un plosts turpinās.
Vēl man ir šis tas, ko teikt par tiem, kuri ar visiem "tikai pa labam", bet nu beidzot tā kā varētu arī pastrādāt.