Izlasīju liljabrik komentāru par to, ka dažiem viss dzīvē notiek viegli, bet citiem visu mūžu jālaužas un jācīnās, un tas pat nav atkarīgs no apstākļiem, pārlasīju kuminjsh komentāru par to, ka nav vērts cīnīties, ir jaļaujas ūdeņu plūdumam, kas nes tevi tieši tur, kur vajag, un piepeši izdzirdu klikšķi, klikšķi galvā, kad viss saslēdzās: tas atgādina laiku pirms dzemdībām. Visi bērni pirms piedzimšanas peld ūdeņos, ļoti līdzīgos augļūdeņos, līdzīga izmēra vēderos, vārdu sakot, apstākļi ir stipri standartizēti, bet daži saldi dus, smaida un sapņo jaukus sapņus, kamēr citi spārdās, un vicinās, grozās un ņemās, un ne ar ko nav mierā. Un tā tas turpinās visu dzīvi.
Es jau tolaik spārdījos. Nekas nav mainījies.