Shelly -

10:36 pm

"Meitenē, kas spēlējās ar uguni" bija tāda epizode, kurā Līsbete ar dunci zobos lien uz galvenā ļaundara māju, un tad, pļavas vidū, viņa piepeši saprot Fermā teorēmu. Viņa saprot, kā to pareizi pierādīt.
To, cik sajūsmināta viņa jutās, es visai viegli varēju iztēloties šodien. Biju izstiepusi savas mazā bikini tērptās apaļīgās, bālās miesas oranžā šezlongā S-krastu mauriņā, termometra stabiņš apņēmīgi cēlās pretim bezgalībai, saule spīdēja kā traka, un es visbeidzot sapratu, kāpēc A. pēc "2;1;6;3;18;9;" ir ierakstījis "54". Gluži kā Līsbete biju gatava izņemt dunci (šai gadījumā - rakstāmo) no zobiem un ieauroties pilnā kaklā: "Bet tas taču ir acīmredzams! Ak mans dievs, tas bija tik vienkārši!".
Šī nedēļas nogale vispār bija intelektuāli izaicinoša, bez SSE iestājeksāmenu uzdevumu pētīšanas diskutēju par tvitera lomu Latvijas pilsoniskās sabiedrības izveidē un tamlīdzīgām augstām tēmām (pie A. bija sabraukuši studenti), lasīju grāmatu par Frīdu un klausījos Kustaricu. Un lai pavisam nekļūtu par sausiņu, burtiskā un pārnestā nozīmē, divreiz peldējos tuvākajā ezerā, kas beidzot patiešām ir silts.
Un pilnmēness bija vienkārši kolosāli skaists - apaļš, apaļš, vispirms bāls ar viegli sārtu, pēc tam - izaicinoši oranžs.