Nezinu kā tas ir citiem, bet man sanāca augt kā vienīgajam bērnam dažāda vecuma pieaugušo vidū. Bija tantes un onkuļi, sirmi un nesirmi. Ar viņiem bija jautri. Līdz skolas vecumam bērnus nepazinu. Un nevaru teikt, ka iepazīstoties skolā ar saviem vienaudžiem biju sajūsmā. Tie sīkie bija nāvīgi stulbi un garlaicīgi. Un vēl mani toreiz šokēja vienaudžu attieksme pret pieaugušajiem, kā pret citas planētas pārstāvjiem. Man tādas nebija un nav arī tagad, varu ālēties ar sīkajiem un varu mierīgi izpļāpāties ar jebkuru tantiņu. Laikam tā vecuma fobija tiek ieaudzināta ģimenēs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}