| FFFUUUUUUUUUUU |
[13 Sep 2010|07:51pm] |
esmu kijevā un man te riebjas.
vilcienā visu ceļu notika "dzert un ālēties" pasāciens. vagonā vieni jaunlaulātie tā ap gadiem 20 brauca. dzērām uz viņu veselību un es tā domāju- diez cik ilgi viņi tā dzīvos. meitene ar kaitinošiem smiekliem, un puisis, kuram tie smiekli krīt uz nerviem. bet tā jau vispār to 17h laikā cilvēkus vilcienā tik dazādus satiku, un tas jau ar tik 1 vagons no 20.
rokas aizvien trīc jau 3 dienas, īsti dakša pat pirkstos neturās. ceru, ka neatgriežas bolas kaite.
uzturu sevi nomodā ar alu un cigaretēm.
jaunieši pie kuriem es te mitinos nedzer alu jo viņiem riebjas tā garša, nu, īstenībā jau nedzer vispār. nesmēkē. es viņiem liekos kā kas eksotisks un no zōdārza izbēdzis. gribētu redzēt viņu sejasizteiksmes, ja mēs kijevā būtu ieradušies abi.ha
mani gan iepriecina fakts, ka meitenei laika navālam un viņa grib ganīties man līdzi visās darīsanās, lai es neapmaldītos un tā.
ja es nezinātu, ka viņai 19, tad, goda vārds, teiktu ka 10. tāda līdz ārprātam naiva un izgājieni tādi, ka jāpabrīnās. anna un vadims. patīk viņiem ceļot un tā. cilvēki jau labi, un tur jau ar problēma(?). nu ne priekš manis, bet pašiem viņiem gan tā nedaudz. es pāris h ar viņiem pavadīju un sapratu tikai to, ka anna bez vadima pazustu kā kurkulis okeānā.
vēstniecibā man teica, ka jau rīt vakarā varētu būt gatava izbraukšanas karte. un vēl es ceru uz to, ka vilciena biletes būs uz 3dienu, jo ilgāk palikt man te nav kur, mani cs uz franciju dodas.
gribu atpakaļ mežā, kalnos, palonīnō ar sēnēm priecāties. pasaule šķiet pavisam nogurusi, bet varbūt tā esmu es, kas kājās vairs neturās. zinu tikai to,ka uz latviju negribu.a ziniet kur tā lielākā problēma sākas? ka es nezinu KUR es gribu. jo vairāk es domāju par kādu vietu, kuru varētu saukt par savu, jo labāk es saprotu ka tādu nezinu. kkur savās ilūzijās biju vienu uzbūvējusi, bet tas jau pēc noklusējuma bija neiespējami. tagad ķip ceļu jaunu, redzēs kā ies.
rīt iesim uz izstādi, teica, ka esot tīri tā neko.-->
http://pinchukartcentre.org/en/exhibitions/current/10445
|
|
|
[13 Sep 2010|10:27pm] |
| [ |
music |
| |
A kasetes šopēns |
] |
viņi ir parauti uz komunicēšanu. grib zināt visu par visu un arii redzēt visu.
te dzīvo arī traks suns, ne tāds kā pušistijs.
ar tēvu skaidrojos par to, ka man neder vilciens caur baltkrieviju.
iedzer apelsīnu sulu un mēģini aizbāzt sava melnā cauruma rīkli.
kinda konvertēju tekstus uz garumzīmēm, bet kļūdu šā-kā-tā vairāk kā sajēgas.
visu laiku tā savādi viss liekas. miega stundas saplūst ar nomoda un reizēm vajag pat vairākas dienas, lai es saprastu, ka tas ir bijis nosapņots vai pretēji. par daudz ko es vēl-aiz-vien neesmu droša. prāts kaut kā vispār strādāt atsakās, bet tas gan jau kādu puss gadu tā. nespēju neko atcerēties, informācija nenoturas, domas noklīst jau teikuma vidū, nemaz nerunājot par to, ka reizēm izlasu vai noklausos ko man kāds saka, bet tad attopos ka neatceros pat 1 vārdu no tā visa. nespēju vietas iegaumēt un vispār visu reizes 30 jāatkārto, lai kaut nedaudz aizķertos. principā- manas smadzenes to uzskata par nesvarīgu. noglabā tikai atmiņas par visu. un kad tas viss tur galvā saplūst kopā, tad dzīvot ir nepanesami. jāatklāj veids, kā atvienot to visu, ieslēgt savā telvizorā tukšu kanālu. pārdegs man tur visi vadi.
tā līdz galam izslēgt vēl negribās. par to gan Passau jānim bija taisnība-nav man vēl pa spēkam.pat tad, kad viss līdz kaklam un karma spļauj sejā.
|
|