Apmaldījusies domās.

Šodien biju pie psihiatres.
Viss... nu, vienkārši slikti. Bet AD atpakaļ neliekam — pie tā palikām.
Viņa saka, ka man ir mentāla pārslodze.
Vienojāmies, ka dzeršu NOO, savas miega dropes no Que mainu uz Som. Nekā lieka.

Un vēl — viņa teica, ka man vajag paņemt baltu lapu (šobrīd saprotu, ka tas ir šeit), un vienkārši rakstīt. Viss, kas galvā. Bez filtra, bez kārtības, bez pienākuma saprast, ko ar to iesākt.

Tad nu... laipni lūgti manā cirkā. Es pati nezinu, kur beidzas izrāde un kur sākas īstā es.

Priekšnieks ir... nu, lempis. Lai gan mums līdz šim bijušas draudzīgas attiecības, viss sagriezās otrādi.

Viss sākās ar jautājumu, vai bērnu slimošana netraucēs manam amatam. Tajā brīdī vēl mēģināju palikt mierīga. Bet pēc tam, kad trīs reizes saņēmu trīs dažādas atbildes uz jautājumu, kāpēc pēc BKA neesmu atpakaļ savā amatā, man vienkārši pietika.

Pieteicos uz viņa vakanci — viņš maina pozīciju, un mana pieredze un izglītība atbilst visām prasībām. Kad viņš to pamanīja, es pateicu godīgi: sadusmojos par jautājumu par bērniem. Viņš, protams, atbildēja, ka es "ne tā esmu sapratusi".

Un tad sekoja nākamais pārsteigums — viņš pajautāja, kā man ar krievu valodu. Lai gan prasībās skaidri norādītas tikai latviešu un angļu valodas. Kad to pateicu, viņš tomēr turpināja.

Man vienkārši viss bija par daudz. Aizgāju pie HR.

Tagad man ir nemiers, trauksme... anxaitee, kā būs tālāk. Un kamēr šo visu rakstu — pienāk sapulces uzaicinājums. No viņa. Tikai mēs divi. Bez dienaskārtības.

Protams. Kas gan cits.