Apjukums - tas laikam ir īstais vārds, kas raksturo manu pašreizējo sajušanos... Apjukums, kas mijas ar dusmām un izmisumu... Un ne jau tāpēc, ka es nezinātu, ko gribu... Bet gan tādēļ, ka ir tāda tiešām bremzēta sajūta... Tā it kā galvā būtu kaut kas nobloķējies un neļauj pat reizēm sakarīgi domāt... Grūti uztvert... Neiespējami iedziļināties... Par atcerēšanos vispār nevar būt ne runas... Kā pusaizmigusi... Un ne tikai pārnestā bet arī tiešā nozīmē... Es vairs nevaru pēcpusdienas maiņas pastrādāt... Zāles vidū miegu ciet... Un visu laiku sev atkārtoju, ka man tas ir jāsalauž... Bet ka pulkstens nāk četri, pieci, es pamostos... Un tad līdz vēlai naktij acis ciet nevar dabūt... Ar dienas ritmu tam nav nekāda sakara...
Ups... Aizbraucu kaut kur ne dzejoļa virzienā... Bet tas radās tieši tādā pusnomoda darba stāvoklī...
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}