Le Fabuleux Destin d'Amélie Poulain

no rīta līdz vakaram.
un nekad neapniks.

ai, nu zini tā kaut kā. ir jau bijis arī labāk.

visu šo nedēļu. mazāk citiem, vairāk sev. krietni vairāk. visu sev! un tā kā gribu es. nevis viņš vai citi. mazliet atlaist bremzes ik dienā.

Es gribētu kādam vienkārši izkratīt sirdi.

Es jau arī tikai mācos. Tā gribētos ātrāk iemācīties. Un ne no savām kļūdām.

Cik tieši reāli ir izgulēties ar nolakotiem nagiem, piedegušu dibenu un ruļļiem matos, ja jāceļās ir 7:00?
.
.
.
.
.
ne/cik.

Man šķiet, nekad tā nav bijis. Rīt skate zīmēšanā, bet es te sēžu... siltās čībās, dzeru savu tēju un lēnītēm skicēju. Nekādas steigas un nekāda "pēdējā brīdī". viss ir normas robežās. lieliski.

Man katastrofāli pietrūkst laiks. Vismaz kādas desmit stundas. katru dienu. netieku galā ne ar darbiem, ne nedarbiem.

rītdienas/šodienas horoskopa "gaišākā doma"

Dienas gaišākā doma:
Ja kāds ir viens, tas nenozīmē, ka viņš ir vientuļš, tāpat, ja kāds atrodas pūlī, nenozīmē, ka viņš nav vientuļš. /Epiktets./


Interesanti. Ja šī ir gaišākā doma... Kāda ir tumšākā?

atnāca stundu agrāk, nekā pie jums. Līdzi paņēma izdošanos un gleznot-prieku! :)

Mēs visi tomēr mazliet gribam, lai mūsu līdzcilvēki domātu,darītu un justu, kā mēs esam iedomājušies... Un ja tā nenotiek gribas dusmoties vai raudāt... Lai gan patiesībā nekas jau nav noticis, mēs tikai atkal domājam dažādi. Es saprotu sevi un saprotu viņu. Tikai sevi daudz,daudz reiz' labāk. Katram sava taisnība, savi principi un sava loģika. It kā viss ir tik vienkārši. Bet kapēc ir tik grūti pieņemt cita cilvēka patiesību?

Labdien.
Man šodien ir matemātikas pēceksāmens. Un man vienalga!
Un rīt man būs jārij kobra. Arī vienalga!
jauku dienu.

Manas dienas paiet pārāk ātri. Arī manas stundas paiet ātri. Un tā īsti jau es neko nedaru. Es vairāk domāju par to, cik daudz jādara. Tā arī šodien. Gribu iekāpt vannā un nekāpt ārā vai arī izkāpjot satikt kādu svētu dvēselīti,kas teiktu, ka viss, nekas vairs nav man jādara. Un rīt jau es varēšu darīt vairāk. Bet tā kā neviena dvēselīte ar mani nerunā, tad jādara šodien.. un rīt. un tas nu neskan jauki. un arī parīt. kas vispār skan šausmīgi. Vīns gan man negaršo, bet es laikam arī bēgšu prom uz Spāniju!

Nu man vienkārši viss ir noriebies! un nav spēka.

Mamma teica,ka šajā pavasarī man dzīvē notiks ļoti lielas pārmaiņas, tādas, kādas daudziem nemaz nenotiek. Aiziešu klosterī vai pārstāšu lietot narkotikas. It kā jau nekas tāds nenotiek, vismaz tā man visu laiku šķiet... bet tajā pašā laikā Es ļoti mainos. Nezinu gan vēl uz kuru pusi, bet pati sevi pieķeru domājot domas, kuras nekad nebūtu domājusi un darot lietas, kuras nekad nebūtu darījusi. Savāda sajūta. Var būt tā ir otrā jaunība?