pesimistiski.

drīzāk "aging is an extraordinary process where you less and less pursue other people's goals and concentrate on your own."

Man gan šķita gluži pretēji, izstāstīšu kādēļ.

Izlasīju šo citātu dienā, kad sabiedriskajā transportā brauca klase ar bērniem vecumā no 10 - 12 gadiem, veids kā viens no mazajiem uz mani lūkojās un tas kā centos uzminēt, ko viņi domā, man rosināja pārdomas:
iedomātā scenārijā, kurā pastāv laika mašīna un ceļošana nerada pārmaiņas ne tagadnē, ne pagātnē ... bare with me, ko Tu domātu par sevi, ja 12-gadīgs varētu aprunāties / palūkoties uz sevi tagad, vai mazliet interesantāk: 19-gadīgs Tu?
Nezinu, vai tā ir ikvienam, bet es vēl joprojām ļoti skaidri atceros, kas šķita nozīmīgs / sasniedzams / kā es sevi vēlējos redzēt visdažādākajos vecumos, un tikai pāris gadus man sāk patikt šis cilvēks par ko kļūstu.

Bet arī Tavam teiciena variantam piekristu mans 19-gadīgais es.

jaunākais būtu priecīgs, ka vēl esmu dzīvs, 19gadnieks vīlies, ka esmu pārdevies kapitālistiem :)

abos variantos priecīgi par manu neatkarību. tas arī bija ļoti caurvijošs motīvs maniem iedomātajiem nākotnes sasniegumiem.

Es gan nezinu par patikšanu sev, vēl jāpaaugās :)