Man gan šķita gluži pretēji, izstāstīšu kādēļ.

Izlasīju šo citātu dienā, kad sabiedriskajā transportā brauca klase ar bērniem vecumā no 10 - 12 gadiem, veids kā viens no mazajiem uz mani lūkojās un tas kā centos uzminēt, ko viņi domā, man rosināja pārdomas:
iedomātā scenārijā, kurā pastāv laika mašīna un ceļošana nerada pārmaiņas ne tagadnē, ne pagātnē ... bare with me, ko Tu domātu par sevi, ja 12-gadīgs varētu aprunāties / palūkoties uz sevi tagad, vai mazliet interesantāk: 19-gadīgs Tu?
Nezinu, vai tā ir ikvienam, bet es vēl joprojām ļoti skaidri atceros, kas šķita nozīmīgs / sasniedzams / kā es sevi vēlējos redzēt visdažādākajos vecumos, un tikai pāris gadus man sāk patikt šis cilvēks par ko kļūstu.

Bet arī Tavam teiciena variantam piekristu mans 19-gadīgais es.