nomods nav nekāds vārds
[Most Recent Entries]
[Calendar View]
[Friends View]
Thursday, October 1st, 2015
| Time |
Event |
| 12:06p |
If you see a crocodile Ai, mēs vispār apprecējāmies tāpēc, ka gribējām paskatīties uz bruņurupučiem. Nē, nu bija jau arī dažādi augsti romantiski ideāli un iemesli, tak tie rupuči ļoti uz mums runāja. Taisni tāpēc mēs braucām uz Maurīciju un tur bijām ar mieru darīt visu ko vai nedarīt neko, bet bruņurupuču un krokodilu parks jeb Vanille Réserve des Mascareignes pašos salas dienvidos bija vienīgais pavisam obligātais apskates objekts. Mums, redzies, bija tā spītīgā ideja, ka varēsim draudzēties ar lieliem, lieliem bruņurupučiem. Nu, tur pačamdīt ķepu. Iebarot kādu platānas sikamores kaut kādu lapu. Tā arī notika - ļoti labu brīdi mēs klīdām starp kādiem septiņdesmit vai astoņdesmit lieliem (man gandrīz līdz viduklim) un maziem (nu, līdz puscelim tur) rupučiem, aiztikām ķepas un pozējām, skatījāmies, kā viņi cēli dipina pa izkaltušo lauku, lien ūdens bedrēs, grauž zāli, smiltis un zemi, paviesojāmies mazo rupuču bērnistabās, kur viņi maziņi - simtiem, simtiem!! - un visā visumā jutāmies izpildījuši savu programmu. Taču bōnusā rupucībai tur bija aptuveni viss tas pats ar krokodiliem, ēē, bet bez aiztikšanas un čupošanās. Bet tāpat viņu tur bija daudz, daudz un lieli un mazi, un, jā, garšīgi. Jo mēs pēcāk aizgājām uz restorānu un ēdām krokodilu. Mazliet, protams, aizrunājāmies par morāles aspektu un draudzīgi vienojāmies, ka bruņurupučus mēs neēstu vis, bet krokodilus, ko tur tiešām audzē arī gaļai, noēdām gan. Es gan esmu ar mieru apšaubīt savas rīcības pareizību un change my wicked ways. [Sirdsapziņu nomierināju ar to, ka mēs kategoriski atteicām visiem piedāvājumiem braukt skatīt peldēt delfīnus vaļus. Lai viņi paši tur peldas.] Džungļos apkārt restorānam lidinājās mazputniņi, ar trīsdesmit centimetru ātrumu dienā auga bambusi, mums vēl bija jāiet skatīties mangustus, iguānas, Japānas zivtiņas un tauriņu māju, tā nu kopā ar savu apklusināto dubultmorāli es apēdu krokosteiku un papildus vēl nočiepu gabaliņu krokošašlika vīram no šķīvja. ( Krokodilu restorāns ietur stilu jeb krokotualete ) | | 3:48p |
Overheard
Ap pusdienslaiku Galerijā Rīga:
1) pa foijeri nāk ārā divi tantuki - viena kukažiņa un viena tāda štrama tante, sirmiem matiem, lai, bet stalta un pagara arī, pēc skata velk uz kādi septiņdesmit pieci.
Brašā kundze skaļā balsī: "Lai tā Vienotība iet kārties! Viņus pašus vajadzētu iesaldēt!" Aktīvs rokas vēziens: "Pietiek!!"
Un turpmāko lasa tikai netikumīgi prāti.
2) turpat pie ieejas gozējas divi onkas, no kuriem viens saka: "Зовут ее Наташа, блядь." Es ceru, ka to komatu es neizdomāju, bet tas tur nudien bija. | | 11:25p |
Par tolerances plakātiem
Visu ko es no mīļajiem cibiņiem pļēguriem sagaidu - to, ka es nokavēju vilcienu par vienu minūti, to, ka vakara dzērienu sajaukumā virmo dažādas, brīžiem nesaderīgas krāsas, to, ka pīpeskāti ir ļaunums, bet to, ka, gaidot nākamās piecdesmit minūtes uz vilcienu, man galvā ļoti, ļoti uzstājīgi skan Puisīt, kāpe-ēc smilšu-u rausis es nudien nebiju gaidījusi.
Centrālā stacija piegādā - kā vienmēr. Vēlie strādātāji check, cibiņi pļēguri check [yours truly], pļēguri check, urlas check, urlas vēlreiz check, mazgadeņi check, dīvainīši check, divos darbos strādātāji, vientuļās māmiņas, tukšās pelēkās acis check.
Ja tā padomā, traģiskākā vēlo vilcienu epizode, ko es savā jelgavslaiku braukāšanā esmu pieredzējusi, notika kā reizi pēdējā vilcienā. Netālu no manis sēdēja kāds ļoti solīds vīrietis, pavisam normāls, tāds ap gadiem četrdesmit pieciem, obviously no vēlo strādātāju cilts, ar portfeli, jānudien. Es, kārtējo reizi nokavējusi pirmspēdējo vilcienu, jau krietni laicīgi sēdēju pēdējā vilcienā un lasīju grāmatu. Kādu minūti, divas pirms atiešanas vilcienā ievēlās kundzīte. Salieciet kopā mīlīgo baloždāmu no otrā Kevina vienspatsmājās, autoostas bomzi un mazliet aptrakušo kaimiņieni no piektā stāva, un būs. Izrādījās, viņa solīdo kungu pazīst. Vai domā, ka pazīst. Tā nu viņa visu ceļu līdz gandrīz Jelgavai stāstīja viņam visu - par to, cik draņķīga dzīve, cik maisiņi sakrāti, cik slikti iet tam un tam, cik dumji ir konduktori, cik slikti ir viss šajā valstī - tā viņa runāja un runāja un brīžiem viņiem bija it sakarīga saruna, bet lielākoties viņa vienkārši vāvuļoja nesakarības, sprauslāja vārdus un bļaustījās. Jāatzīst, visu es nedzirdēju, jo no Baložiem līdz Cenai gulēju.
Ap Cenu sākās rosība. Kungam nākamajā pieturā, Ozolniekos, bija jākāpj ārā. Dāma jau laicīgi sāka ievirzīt sarunu, ka kāps ārā kopā ar viņu. Kungs daudzas minūtes pēc kārtas stāstīja viņai visādus racionālus un neracionālus, un beigās pavisam bezjēdzīgus iemeslus, kāpēc šai pavisam nejauši sastaptajai paziņai nebūtu jākāpj ārā kopā ar viņu, lai ietu pie viņa uz mājām. Beidzās ar to, ka vīrs izleca no tambura un ļoti, ļoti stingrā balsī teica: "Regīna, ej uz savām mājām!"
Viņa izkāpa nākamā pieturā - kopā ar mani. Bet es, protams, nevēroju, kas notiks tālāk, tik aizbēgu uz savām mājām. |
|