Mēs samaitāto meiteņu sarunās (tas tāds īpašs sarunu žanrs, ko visi nepiekopj) mēdzam lietot apzīmējumu "izbraukātā peža", bet, atzīšos, džeki mūs sit pušu ar "trīslitru burku"!
(Un, protams, ka es te māžojos, lai nebūtu jādomā par to, kas man tiešām liekas aktuāli, bet nepatīkami. "Vissliktāk ir dabūt negribot," tā viņi saka un nekļūdās.)
Tagad jau es sāku domāt, ka nezināšana un tāda nenoteiktība būtu bijusi labāka. Ha, beidzot es zinu ļaundari, kas nahrenizēja manas durvis. Ko es varu pateikt? Vairs jau nav dusma par durvīm, nav dusma par to, kā jutās mans tēvs. Ir tikai tāda nožēlošana par to, ka ir vīriešu dzimuma pārstāvji, no kuriem vīrieši nekādi nesanāks. Liels trieciens latviešu tautai.
Un vēl es nevaru izšķirties par attieksmi. Tā man šķiet svarīga.
Tagad iet raidījums par Mirjamu (to vīriešsievieti). Arvienvārdsakot, kurā vietā viņa/viņš noslēpj savu mantību, kad uzvelk, piemēram, peldkostīmu? Kā to var dabūt gatavu?
Šodien biju uz filmu "Hostelis", tāds sūdu sūds, ka bail. Protams, ja tās filmas mērķis bija panākt nelabumu pakrūtē (kas vēl 3 stundas nav pārgājis), tad viss ir zajebis. Nosacītā "slikto" sodīšana bija kaut kas mistisks. Tiek sodīti (tā es saprotu to, ka vienam nogriež galvu, bet otru izpreperē, kāds, kurš ar mieru maksāt vairāk tikai, lai tiktu pie amerikāņa) amīšu sekstūristi, bet izdzīvojušais sekstūrists soda sava drauga slepkavu - wannabe ķirurgu -, kuram ir trīcošas rokas, tādēļ jāsaglabā vien vannabī statuss. Fūūūj, tik pretīga filma, pilnībā izniekotas 2+ stundas.
Vienīgais prieciņš, ka piektdien Mārim būs jāiet uz manis izvēlētu filmu. Pašlaik svārstos starp "Kupraino kalnu" (jau vienreiz noskatījos), "Kazanovu", "Geišas atmiņām" un "Kapoti". Interesanti, kura varētu viņam patikt vismazāk? :))
Bieži pēc teikuma daļas: "Es jau, protams, negribu tevi aizvainot...", "Neuztver to personīgi...", "Tas nav domāts sliktā nozīmē..." utt. seko tieši tas (aizvainojošais, personīgais, sliktais). Kādēļ tā, man nav skaidrs!
/Varbūt viss slēpjas tieši uztverē nevis pasniegšanā?
Arvien vairāk un vairāk pārliecinos, ka meitenes tā ap 12 gadu vecumu savas lelles noliek nākošajām paaudzēm (vai arī miskastēm), bet puikām mantiņas ar gadiem paliek tikai arvien dārgākas un dārgākas!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
briiwdomaataajs) Nēnu, es nebeidzu pārsteigties: mums ir saremontēts kompis mājās, viņā lāgā vēl nekā nav, vēru vaļā vinodouza mēdiju pleijeri, lai tiktu galā ar skaņu un ko es tur redzu? 3 video klipiņi ar nosaukumu herfirstanalsex (1., 2. un 3. daļa - seriāls pilnīgi), kas atrodas mana brāļa mapītē. Kas es pat normāli pie kompja piesēsties nevarēšu, lai neuzrautos kaut kādai pornogrāfijai? :)
Vislabākais dialogs (darbības vieta: Kuhstall klubiņš, izrunāt joprojām nespēju, lai arī trenējos 3 dienas) šīs nedēļas laikā:
-Māri, ejam iedzert aliņu!
-Es nevaru, Māri, man jāiet dejot ar tavu draudzeni.
Pilnīgs sanīkums, totāli depresīvais garastāvoklis (ne depresija!), es esmu maza, raudoša nelaimes čupiņa. Nomierini mani, ja vari!
/Bet vispār es gribēju rakstīt par automašīnu ātrumu un tā pārsniegšanu...
Nevarēju lāgā izdomāt, kā vecākiem pateikt, ka negribu braukt ar brāli un Oskaru uz kalnu tādēļ, ka viņi sapīpējas un diemžēl nelido, bet gan brauc pēc tam mājas (ar mašīnu). Beigās tomēr "izrādījās", ka esmu jau sarunājusi ko citu.
(Īstenībā biju ļoti pārliecināta, ka uz šī datora atrodas ~15 dziesmas, no kurām 12: Placebo jaunais albums (nedaudz pārspīlēju), bet izrādās, ka ir daudzas interesantas un izpētāmas lietiņas - dziesmiņas!)
Īstenībā jau gauži atvainojos par to, ka jums jālasa par maniem negācijiem (tā skan krutāk nekā pareizi)
Ir tādas dienas kā šodiena, kad es pati sev riebjos. Man besī tās domas, ko es domāju, jo viņas sagrauž mani pašu no iekšpuses, pie tam neko glaimojoši epiteti netiek veltīti arī manam vismīļākajam cilvēkam, un es apzinos, ka es taisu problēmu problēmas dēļ, kas man liek justies vēl sliktāk. Tā nu es visu dienu braukāju apkārt, meklēju kaut kādas smirdīgas karotes, dakšas un nažus, saremontēju tās sūda durvis, bet, kad vakarā apsēžos, lai sevi viegli iedolbītu pie šī ekrāna, man ir jābrauc pakaļ tēvam, kurš ballējas. Khh, nē, man tiešām nav nekādu pretenziju viņam aizbraukt pakaļ, bet besī tas, ka pa to laiku brālis ar savu draudzeni te sēž un pieprasa no manis CILVĒCĪGU attieksmi. Bļe, it kā cilvēks var arī necilvēcīgu attieksmi piedāvāt. Tas pēc definīcijas nav iespējams. Jā, tā nu es te cepos par to, ka, redz, atbraukt uz Rīgu ir ļoti dārgi, taču, kad pirmdien bija jātusējas ar Jankumu, tad tas neko dārgi nav, tā Rīga. Nē, es nevienam neko nepārmetu, tiešām! Es tikai rādu, cik es varu būt šausmīgi nejauka un kašķēties par sīkumiem un visu dienu staigāt apkārt ar tādu feisu kā tam opim čipšu reklāmā, kad ukuriene viņa zobus parāda.
Ja pēc šīs visas preteklības es jums vēl simpatizēju kā cilvēks, tad man ir ļoti liels prieks par to, bet vienlaicīgi arī nesapratne, jo šobrīd mans visnīstākais cilvēks esmu es pati ar to, ka pērfekti pati sev sabojāju dienu/omu un drošvien visu dzīvi ar to smirdīgo pesimistisko domāšanas ievirzi.
UPD: Nē, jau nē, vēnas es negriezīšu, nemaz i neceriet :)
Kad precēšos, es mācēšu ne tikai piešūt pogu, bet arī salabot durvis. Ja neticat, varat atnākt paskatīties!
Ilgi nevarēju saprast, vai reklāma "Runā ar viņu!" nāk no izzi puses vai no tās pašas puses, kura atpūta rūgtās asaras. Izrādās, ka sociālās reklāmas zaudē šajā cīņā.
Man ir arī papīra dienasgrāmata, kurā vakar skribelējos, jo nebija, ko darīt. Parasti gan es nodarbojos tajā ar rakstniecību, kad jūtu, ka nav vairs labi un kaut ko vajag atstāt grāmatiņai, kuru, klikts, ciet, un tad visas nebūšana paliek iekšā. Vakar, šķiet, es veicu psihoanalīzi, tā man patīk māžošanās, kad aprakstu savas izjūtas un to maiņas, cik jau nu pati saprotu.
Taču tajā brīdī, kad sāku salīdzināt attiecības ar biznesu, kurš var pastāvēt tikai, ja attīstās, ja nav stagnācija, tad sapratu, ka jāiet gulēt, ja tādas attiecības jau raisās.
Mana laimes sajūta ir stingri atkarīga no mana cikla. Stūlbi, bet fakts.
Nesen taču bija lielais kašķis starp slēpotājiem un dēļotājiem. Tagad viss ir daudz specifiskāk: viens konkrēts dēļotājs Jankums visos veidos cenšas pierādīt, ka cietais dēlis labāks par mīksto. Interesanti, ka neviens civilizētais (baltais cilvēks) necenšas pārliecināt otru par to, ka, piemēram, baiks ir labāks par enduro. Bet cietais, redz, labāks par mīksto, manuprāt, ja runā tieši par dēļiem, tad tā ir tīri gaumes lieta! :)
( . )
Navigate: (Previous 20 Entries | Next 20 Entries)