00:32
"Būt nemirstīgam ir banāli; visas radības, izņemot cilvēku, ir nemirstīgas, jo nezina, kas ir nāve; zināt, ka esi nemirstīgs - lūk, tas ir dievišķi, briesmīgi, nesaprotami. Esmu ievērojis, ka pat par spīti reliģijām šāda pārliecība sastopama ļoti reti. Jūdi, kristieši un musulmaņi sludina nemirstību, bet lielā godāšana, ko tie izrāda šai dzīvei, apliecina, ka tie tic vienīgi tai, un visiem pārējiem bezgalīgi daudzajiem mūžiem viņi uzdod šo dzīvi vai nu atalgot, vai sodīt. Tad jau daudz prātīgāks šķiet rats dažās Indostānas reliģijās; šajā ratā, kam nav ne sākuma, ne gala, katra dzīve ir iepriekšējās sekas un iedīglis nākamajai, bet neviena no tām nenosaka veselumu... Izskolojusies mūžu ritumā, nemirstīgo cilvēku republika bija sasniegusi iecietības, kas jau līdzinājās noniecinājumam, pilnību. Tā zināja, ka bezgalīgā laikposmā ar ikvienu cilvēku atgadās pilnīgi viss. Ar krietnumu pagātnē vai nākotnē ikviens var iemantot sev svētību, tāpat kā ar kauna lietām pagātnē vai nākotnē - sodību. Gluži kā azartspēlēs visi pāra skaitļi tiecas līdzsvaroties ar nepāra skaitļiem, tieši tāpat tiek likvidēts un koriģēts arī talants un cietpaurība, un poēmas par Sidu raupjie panti varbūt ir nepieciešamais atsvars vienam vienīgam epitetam no "Eklogām" vai Heraklīta sentencei. Viszibenīgākā doma pakļaujas neredzamam zīmējumam un vainago vai aizsāk kādu apslēptu formu. Es zinu par tādiem, kas darīja ļaunu, lai nākamajos mūžos rastos labais, vai arī tas jau bija radies iepriekšējos... Šādi raugoties, jebkura mūsu rīcība ir taisna, bet vienlaikus - arī morāli indiferenta. Nav morālu vai inelektuālu mērauklu. Homērs sacerēja "Odiseju"; bet, ja ir dots bezgalīgs laikposms ar bezgalīgu skaitu apstākļu maiņu, nemaz nav iespējams kaut vienu reizi nesacerēt "Odiseju". Jebkurš ir neviens, un viens pats nemirstīgais - tie ir visi. Kā Kornēlijs Agripa, es esmu dievs, es esmu varonis, es esmu filozofs, es esmu dēmons un es esmu pasaule - satriecoši nogurdinošs veids, kā pateikt, ka manis nav."
Horhe Luiss Borhess
Man ļoti patīk 1mais teikums.
Starp citu, ļoti interesanta doma, man patīk.
es vispār izlasīju to stāstu un tad vienu brīdi sēdēju autā: tur rakstīts būtībā par nemirstības un nemirstīgo pilsētas meklējumiem. nu, tur varētu vēl stāstīt un stāastīt, bet es labāk iedošu izlasīt :)
izklausas incanti. kas tas i par stastu isti?
jā = "satriecoši nogurdinošs veids, kā pateikt, ka manis nav"
un tomēr
šī doma man liekas ļoti patiesa.
un tad paliek bail.
jo tu saproti jau atkal - tu neesi nekas. šādi tu neesi vispār, jo visi ir viens un reizē nekas.
tas balanss pēc šādām domām tāpēc šķiet vēl vērtīgāks. lai nesāktu domāt, kāpēc vispār.
p.s. ā nu jā. vēl esmu novērojusi, ka rekcija uz šo domu ma atkarīga no tā, vai tas ir kreņķīgs vai laimīgs periods un vispārējais gara stāvoklis. ja šī doma no jauna tiek apzināta brīžos, kad viss ir labi, kad nav kreņķu un raižu, kad ir lidojums divas pēdas virs zemes, sajūta ir dievīga - tu esi viss un nekas, saplūsti ar visu un tai pašā laikā esi pats. viss ko dari, ir pareizi un reizē nepareizi, viss ir tikai tā, kā ir. un tavas konkrētās izvēles ir tiaki tavas gribas un labpatikas rezultāts - spēle un izvēles spēlēs.
pavisam citādi ir, kad kreņķis uzkāpis līdz lūpai, kad dažkārt jāpārplēšas pušu, lai vispār būtu. tādos brīžos jau pati par sevi ir doma - kāpēc to visu. un komplektā ar šo...manis nebūšanu vispār, par spīti sarežģītajām lietām, ar kurām esam aplipuši (domām un Odisejām, atklātām amerikām, prāta spēītēm, augstāko matemātiku, izpratni par cilvēku un ikdienas pusdienām)... nu jāa....tad ir š'vakāk rast atspērienu, lai tiešām plēstos arī turpmāk uz priekšu...
:) ;)
piedo :) uznāca apcerējumu vēlme :)
es esmu ievērojusi, ka man vispār gandrīz katrai nopietnākai domai ir vajadzīgs labs garīgais, citādi vispār var iebraukt auzās ar domāšanu. labā garīgajā laikam domas vērstas uz pozitīvu rezultātu :)