No sākuma es te gribēju taisīt baigo "svētku" atreferējumu, bet nekas no tā nesanāks. Jo virsroku ņem atmiņas par vienu mirkli (velnsviņsazin, cik tāds mirklis īsti ir garš, bet nu vienalga).
Ja atmiņa mani neviļ, šī bija pirmā reize 16 gadu laikā, kad mēs ar brāli apskāvāmies (emmm, emociju vadīti, ja tā var teikt), bet nu tā pa īstam. Sajūta bija tik laba, ka es sāku raudāt, bet vienlaicīgi sajūta bija šausmīgi briesmīga. Nu uz mata kā iemesls, kas pie tā visa noveda. Aj, vispār ļoti dīvaina sajūta - kā ir iespējams vienlaicīgi priecāties un tik ļoti skumt un bēdāties?
Un vispār ir noderīgi pavadīt laiku arī vecāku cilvēku sabiedrībā. Es šodien atklausījos visko tādu, ka neticētu, ja nezinātu, ka man stāsta taisnību. Piemēram, ka šņabi vislabāk ir nodzert ar pienu, jo piens tač ir tas, kas neitralizē visas indes. Vai arī ka viens polšs (pieņemu, ka 0,5) vienam cilvēkam ir "iesildīšanās", bet pēc tam seko vēl septiņi uz trijiem (tiek nodzerti ar pienu) un otrā rītā? Otrā rītā nekādu pohu.
Vai arī, ka ir iespējams sadegt no alkohola lietošanas, I mean pārmērīgas - ap 3l 40grādīgo vairāku gadu garumā. Tiešām sadegt ar zilu liesmu.
Tas, ko es pati gribētu noprobēt, ir gultas kustības pālī - gulta vispirms atrodas uz grīdas, tad sienas, griestiem, atkal sienas un grīdas. Un tā viņa tur kursē, kamēr tu guli iekšā. Manuprāt, būtu jautri. Uzdzer pienu un otrā rītā mosties kā svaigs gurķītis;)
Ir vērts tomēr laiku pa laikam paklausīties pieaugušo sarunās
BTW - medus vīns ir garšīga padarīšana
| ← Previous day | (Calendar) | Next day → |