![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
23:15
No sākuma es te gribēju taisīt baigo "svētku" atreferējumu, bet nekas no tā nesanāks. Jo virsroku ņem atmiņas par vienu mirkli (velnsviņsazin, cik tāds mirklis īsti ir garš, bet nu vienalga).
Ja atmiņa mani neviļ, šī bija pirmā reize 16 gadu laikā, kad mēs ar brāli apskāvāmies (emmm, emociju vadīti, ja tā var teikt), bet nu tā pa īstam. Sajūta bija tik laba, ka es sāku raudāt, bet vienlaicīgi sajūta bija šausmīgi briesmīga. Nu uz mata kā iemesls, kas pie tā visa noveda. Aj, vispār ļoti dīvaina sajūta - kā ir iespējams vienlaicīgi priecāties un tik ļoti skumt un bēdāties?