14:40 - Da tā - neko
Īstenībā tagad man ir trakoti bail pieķerties un sāpināties un sāpināt otru. Un vispār: laikam bail kādu pielaist sasniedzamā attālumā. Bet tas jau pāriet, vai ne?
A ku dumi vakar sanāca ar manu vēlmi uztaisīt nightswimming trijos. Līdz četriem meklējām ezeru, vispirms vienu (viņa ieteikums), tad manis zināmo. Mjā, laikam tumsā/miglā viss izskatās ļoti dīvaini un galīgi neatpazīstami. Nācās braukt mājās gulēt bez peldes :))
No pieredzes saku - nepāriet, bet tikai padziļinās un saasinās. Tāpēc labāk censties lietas atrisināt, nevis gaidīt, kad pāries.
es lāgā nevaru iedomāties, kā risināt emocijas. es tās māku tikai izdzīvot!
Jebkurā gadījumā nevajag gaidīt, lai viss atrisinās pats no sevis. Laikam ir dziedējošas spējas, bet ne maģiskas.
nēnu, man ir tā, ka es neuzticos, neuzticos un vēljoprojām neuzticos, bet tad vienā brīdī tā kā atslābstu. tā kaut kā sanāk. un tomēr daudz ir atkarīgs no laika. aspektā kā laika pārbaudījums vai kā labāk lai pasaka
hmzzzz..
kaut kā saprotu to sajūtu. starp citu abas - nereti arī naktīs esmu pat no pazīstamiem ezeriem aizbraukusi mājā nepeldējusi, kad sagribās šitādas nakts peldes.....
un pievienojos arī šeitan tam vienam jau, kas par to pirmo iekomentēja. gluži manas domas. risināt vajag ar steigu tās bailes - tb nost dabūt.
piemēram, ar domu, ka neko jau nevari zaudēt, ja tāpat jau nav. vari vien iegūt - abpusēju pieķeršanos :)
nezinu, man kaut kā nav tā, ka tā ieskaidrošana, ka viss būs okej, palīdz. drīzāk palīdz tas, ka vienā brīdī vīrišķis sevi ir peirādījis, ka tiešām var būt okej. bet tam vienkārši vajag laiku
:) es bij domājusi nevis ieskaidrošanu, bet ļaušanos.
ļauties un uzticēties jau sākumā. jo - neviens jau tev pāri nevar nodarīt.
lai nav tā - nemaz nemaz, un tad vienā brīdī pavisam un galīgi, tā ar dziļu pieķeršanos. tādas galējības ne. :) nu kaut kā tā.
nē, man laikam vajag visu palēnām, mani nesabiedējot. kaut kā tā. to ir grūti izskaidrot, jo tas vienkārši notiek :)