Kas īsti ir vīrietis? Tas ir slinks, visai haotisks un gan iekšēji gan ārēji nesakārtots radījums, kas lieliski jūtas vienkārši peldot pa dzīvi. Ļaunākais, kas var notikt ir tas, ka kāds (patiesībā jau kāda) aizliegs viņam slaistīties, prasīs no viņa vairāk nekā viņš grib darīt un pavisam noteikti gribēs, lai viņš ziedo datorspēles "cēlāku" mērķu vārdā. ( Viņas visas, vai vismaz lielākā daļa to grib.) Šis radījums dzīvo šodienā un ar plānošanu īpaši neaizraujas - galu galā dzīve taču nekur nepazudīs. Tas, ko viņš darīja vakar vai aizvakar jau ir melna bilde, bet tas, ko darīs rīt vai parīt (atskaitot tīkla kauju savā mīļākajā spēlē ar draugiem), vēl ir kaut kas tāls un nezināms. Par to, ka nav ko ēst, viņš pārliecinās pārnākot mājās un atverot ledusskapi. Tad dodas pārtikas meklējumos uz istabu visai veiksmīgi izlaipojot caur daudzajām lietām, kas savu vietu atradušas uz zemes (veiksmīgi tas nozīmē uzkāpt tikai kādām divām zeķēm un vēl pāris nenozīmīgiem sīkumiem) un jā, tām tur ir jāstāv, jo tās tur ir noliktas un pārvietotas uz plauktu, tās pazūd uz neatgriešanos. Nenoliedzami citi to, kas darās uz grīdas, nosauktu par miskasti (pareizāk sakot viņa, visus pārējos tas vienkārši neinteresē un netraucē). Kaut kur sagrābstīt kaut ko ēdamu bija īstas medības. Bet vīrietis taču ir mednieks (vienīgais ideālajā gadījumā viņam gribētos, lai pienes ēdienu jau nomedītu un pagatavotu). Un tad, kad beidzot ir piepildīts kuņģis un var nodoties pilnai laimei - pāris stundas ļoti stīvi ( lai gan pirksti tomēr tiek trenēti) skatīties uz monitoru, kurā brauc mašīnas, šauj automāti, lidinās kosmosa kuģi vai ar mietu jādaudza zombiji. Un tad jau atkal varētu kaut ko apēst. Iespējams kaut kur ikdienas ritmā galvā pieklauvē hormoni. Tas būtu ideālais mirklis, lai uzrastos viņa - neko nesakoša un visu no acīm nolasoša (kopā ar paikas krājumiem, protams) un pēc 10 minūtēm "smaga darba" un mirkļa prieka viņa atkal pazustu ( tieši tāpat - klusējot) un kā uz burvju mājiena parādītos nākamajā reizē, kad hormoni sāk nelik mierā nervu šūniņas.

Tikai dzīvē viņas diemžēl ir brīvību ierobežojošas un savas prasības visai bieži akcentējošas k***s, kas neparko nevar aizvērties un saprast to, ka dzīvi var vienkārši izbaudīt (nelietderīga dirnēšana pie ekrāna viņu uztverē ).


Well in conclusions if you cant beat it, join it. I can be really messy if I let my self. I can't live without food and I always think about what I'm going to have for dinner, but I can change my menu :) And hours with staring in to screen I already have, because of my studies. So I can act a bit like a guy. Before a while I heard a sentence about less conversations lately, well what can be asked form sleeper during day and gamer during nights. And learning process is something that can be common and common things are the ones which unites people aren't they? But mostly this was a way to take out my anger about things that are going wrong. That's blog for isn't it?

Es kaut kur esmu pazaudējusi laimes sajūtu. Šķiet es daru to, ko man vēl nemaz nevajag darīt, rūpējos par to, kam vēl nemaz nevajadzētu būt manām rūpēm, uztraucos par to, kas nemaz nav mana problēma un dzīvoju pāris gadus tālās nākotnes rūpēs un raizēs. Tas viss vēl nav mans. Ne kopt aiz kāda cita, ne gatavot vakariņas, ne uztraukties par nākotni, kas nav strikti mana, jo mana nākotne vēl tikai būs un nekas mani nedrīkst no tās novirzīt. Un lūk šeit sākas problēma, kurā esmu ieberzusies. Problēma starp profāno un sirdsiekšējo. Ir jābūt līdzsvaram un nojaucot vienu pazūd arī otrs.

Iespējams ir pēdējais laiks bēgt. Izbēgt, aizbēgt, paslēpties, norobežoties, lai gan izdarīt to nesāpīgi jau sen ir par vēlu.

Es esmu nodarījusi sev to, no kā vienmēr esmu centusies sevi pasargāt. Un bija labi, tik labi. Es biju viena un krietni pāri pusei laimīga. Jā man pietrūka tas otrs cilvēks , bet pietrūka nosacīti, jo es nebiju pie tā pieradusi. Tagad tās ir draudošas lomkas, kas nozīmē robu mācībās, robu ceļā uz nākotni un tā ir mana iznīcība.
Kādreiz asaras pāri vaigiem nobira reizi vai divas gadā. Nu jau es esmu iztērējusi n-to gadu normu visai īsā laika sprīdī.

Tas pēc kā es ilgojos ir miers. Vienalga kāds ka tikai miers - ilgs, kluss, savā aurā ietinošs un saldi iemidzinošs miers. Lai aizmieg visas problēmas, uztraukumi un pats galvenais kļūdas.

Kas ir īsts vīrietis? Tāds uz kuru var paļauties, morāli nosvērts un noteikts. Ar mērķiem. Saviem dzīves uzskatiem. Ne jau naudā, bet spējā būt pārliecinātam par sevi un nepārtraukti augt slēpjas tas, kāpēc uz kādu vienu vai otru ekspemplāru skatās ar tādu woow - viņš tiešām ir kaut kas. Vīrietis ir stabils un pastāvīgs savā būtībā.

Ilūzija aiz loga ir vienkārši fantastiska.

Elektriskās gaismas, kas apsīd dzelzceļa sliedes un sniegs veido balti pelēcīgu krāsu gammu. Spuldzīšu zilganās un dzeltenīgās nokrāsas atspīd pelēcīgajā masā. Sliedes aizvijas kā gaismas tunelis. Tālumā, otrā perona galā, paceļas migla, kas kontrastē ar tumsas fonu un kokiem sliežu malās. Paskatoties augšup redzamas skaidras zvaigžņotas debesis. Koku silueti ar masīvajiem stumbriem un smalkajiem zaru vijumiem, kas tiecas uz augšu, izskatās majestātiski.

Aukstums visu padarījis saltu. Pasaule ap mani šķiet vēsuma pilna. Gleznainais skats uz sliedēm atgādina par dabas kontrastu ar cilvēku. Es jūtos kā sniega karaliene. Visa baltā, gaismā vizuļojošā sniegpārslu pasaule ir mana. Mani pavalstnieki ir koki un sliedes, verdzenes, mūžīgi nolādētas būt saslēgtas pa divi. Ar miglu es izrotāju savu pasauli, darot to krāšņāku un reizē nepieejamāku. Virs manis ir debesu velve un mazās gaismiņas rāda ceļu. Pasaule aiz spuldžu staru robežas ir iegrimusi tumsā. Robeža starp starmešu gaismu un skatu no ēnu pasaules ir šaura. Tikai viena sniega kupena un es jau esmu savas pasaules aizkulisēs. Te ir mana tumsas valstība un te es jūtos vislabāk. Karaliene vai ne karaliene, bet šis vakars uz perona pieder man.