Es kaut kur esmu pazaudējusi laimes sajūtu. Šķiet es daru to, ko man vēl nemaz nevajag darīt, rūpējos par to, kam vēl nemaz nevajadzētu būt manām rūpēm, uztraucos par to, kas nemaz nav mana problēma un dzīvoju pāris gadus tālās nākotnes rūpēs un raizēs. Tas viss vēl nav mans. Ne kopt aiz kāda cita, ne gatavot vakariņas, ne uztraukties par nākotni, kas nav strikti mana, jo mana nākotne vēl tikai būs un nekas mani nedrīkst no tās novirzīt. Un lūk šeit sākas problēma, kurā esmu ieberzusies. Problēma starp profāno un sirdsiekšējo. Ir jābūt līdzsvaram un nojaucot vienu pazūd arī otrs.

Iespējams ir pēdējais laiks bēgt. Izbēgt, aizbēgt, paslēpties, norobežoties, lai gan izdarīt to nesāpīgi jau sen ir par vēlu.

Es esmu nodarījusi sev to, no kā vienmēr esmu centusies sevi pasargāt. Un bija labi, tik labi. Es biju viena un krietni pāri pusei laimīga. Jā man pietrūka tas otrs cilvēks , bet pietrūka nosacīti, jo es nebiju pie tā pieradusi. Tagad tās ir draudošas lomkas, kas nozīmē robu mācībās, robu ceļā uz nākotni un tā ir mana iznīcība.
Kādreiz asaras pāri vaigiem nobira reizi vai divas gadā. Nu jau es esmu iztērējusi n-to gadu normu visai īsā laika sprīdī.

Tas pēc kā es ilgojos ir miers. Vienalga kāds ka tikai miers - ilgs, kluss, savā aurā ietinošs un saldi iemidzinošs miers. Lai aizmieg visas problēmas, uztraukumi un pats galvenais kļūdas.